Vienudien kādā Rīgas centra birojā pie Venden ūdens automāta saskrien čupa kolēģu un sāk sarunu par ofisa šaurības problēmu.
Viss esot dzirdams.
Ne tu pa telefonu vari efektīvi uzrūkt otrajai pusei, ne nokaulēt piektdienas pirti, nekā.
Un tad vēl – tizli, ka labierīcības tieši blakus virtuvei.
Varot dzirdēt, kā dažs labs pēc tualetes apmeklējuma nenomazgā rokas.
Neērti paliekot.
Nepaspēju vēl apsēsties, blakus esošais vīrietis sāk vēstīt.
Latvijā ir tikai dumas sievietes. Visas normālās ir aizbraukušas. A, te tikai maukas palikušas.
Izsaku viņam nožēlu par slikto pieredzi.
Rīgā vien ir 24 000 mauku.
Jautāju, kur ņēmis šādu informāciju.
Nu, kā – tā ir statistika!
Saku, ka domāju citādi.
Bet viņš man neļauj runāt un turpina.
Man ir 52 gadi. Vot, biju aizgājis uz 4 baltiem krekliem, a tur sievietes dejo tikai savā starpā. Ja neuzsauc konjaku, nemaz nesāks ar tevi runāt.
Piegāju pie apsarga un prasu – kas te kāds lesbiešu klubs, vai?
Apsargs – ka nē. Tā, vot, tagad esot.
Viņas visas grib staigāt pa restorāniem, lai pērk kažokus, a, strādāt negrib. Maukas.
Viņas strādā ar TO vietu. Tas jau visvieglāk.
Tad jau es labāk tepat dabonu kādu 18 gadīgu pa pieci lati, uzvelku gumiju – un bez problēmām.
Mikroautobuss izliekas, ka neko nedzird.
Vot, skatos – brauc viena tāda džipā. Skaidrs, ka vecis šo uztur. A, kā un kur viņš to naudu ņem – tas vienalga.
Saku, ka es gan neko tādu neredzu.
Nu i neredzi.
Bet tā ir.
Visas sievietes ir maukas.
Nu, paldies!
Lūdzu.
Vispār visi normālie aizbraukuši. Arī mans dēls.
Strādā pie poļiem.
Pārdod eldžī tehniku.
A, es te, visticamāk, tā arī palikšu un nomiršu.
Eh.
Viņš neatvadās, vienkārši pieturā pie stacijas izraušas no mikra ārā.
Šitādas dienas reāli grauž dvēselē!
It kā varētu kalnus gāzt, bet – miegs, maita, nāk.
Pielīp uzbāzīgais, lipīgais tārps.
Uzsēžas uz skausta, glauda, nelabais, galvu. Čukst kaut ko.
Purpina komplimentus.
Vilina atlūst.
Saldais suseklis, sērga, vot, suņu sēne.
Sarma, bļāviens, vasaras vakarā, vai kaut kas cits tur pretīgs. Šampinjons saplacis.
Neesmu, lūk, šodien nekāda Raiņa priede.
Lokos vienā laidā.
Knābāju.
Taisu lēno balodīti, vistiņu. Akas vindu, johaidī, vai ko tur.
It kā zinu vienu triku – ausis jāknaiba.
Kniebju, brauku, liecu, mīcu. Mēģinu tikt uz pareizajiem punktiem.
Paliek tikai siltāk.
Sabiezē miega gāze – smaidošā migla, ragana, ap manu nabaga rumpi.
Snaikstās riebekle.
Ver ciet i acis, i samaņu.
Ausis uz mani tātad nestrādā.
Jūtu – aizies klasiskais.
Pieslēdzu muzonu. Uztaisu kafiju.
Aizeju uz toču [tuachu] paskatīties uz savu seju, hehe.
Ieraugu maisus zem acīm.
Paklapēju.
Sāk asarot.
Mutīte kafijas.
Kāds raitāks ritms ausī.
Vēl pāris dunkas tūskai.
Un atiet.
Es jau zināju, ka šitas strādās.
Bet gribējās, lai tā migla šodien nokrīt kaut kā oriģinālāk.
