Impulss jutīgā nervu sistēmā

 

Es lasu lēni.

Reizēm pietiek ar vienu pašu teikumu, lai visu dienu staigātu uzbudinātu domu stāvoklī. Vāros un virpinos ap struktūru, jēgu. Patvaļīgi iesaistos bezmērķīgās domu virtenēs.

Piemēram, lūk, tāds teikumiņš:

 

“- Asprātības tūkst, Nastasja Fiļipovna, tāpēc arī lieki pļāpāju! – Ferdiščenko izsaucās, sākdams savu stāstu.” /no F. Dostojevska romāna Idiots/

 

Izlasu un atduros.

Atceros etnoētikas kursu filosofijas studijās.

Aizdomājos par joku, smieklu, asprātības saknēm un zariem.

Aizveru grāmatu. (Es braucu trolejbusā)

Somā to nelieku, paturu rokās. Pirksts ielien starp lappusēm vietā, kur pārtraucu lasīt.

Aizveru acis, atstutēju galvu pret stiklu.

Un domāju.

Par profesores Skaidrītes Lasmanes frizūru. Vai anekdotes var izgudrot. Par liekvārdību. Par vectētiņu, kurš prata izspert varen ielīksmojošas asprātības…

Iespiežu pirkstu grāmatā ciešāk.

…par vieglumu, ar kādu labi joki nāk. Un par samocītību, kad labu joku dikti gribas pateikt.

 

Pietura.

Jākāpj ārā.

 

Izvelku pirkstu. Ielieku grāmatzīmi. Vākus ciet. Grāmatu somā iekšā.

Somas rāvējslēdzēju aizvelku, jau ceļoties kājās, – jo trolejbusa durvis jau vaļā.

Izlecu no transporta pēdējā brīdī.

 

“Būs pagājis jau ceturtdaļgadsimts.”*

 

Tādu domu tīklu veidojošu teikumu Dostojevskim ir daudz.

Veikls psihologs.

Visu laiku apraksta mani.

Un tad ir jādomā, gandrīz jāpabrauc garām savai pieturai un vēlāk jācenšas attapties, lai nepaskrietu zem mašīnas.

Es lasu lēni.

 

 

* no H.L. Borhess stāsta “Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts paša labirintā”

 

Ar ābeli

 

Ābelei bija jānozāģē daži zari.

Daži nokaltušie bija visai neparocīgās vietās – tālu no stabilajiem resnajiem . Arī trepes nepiesliet  – pārāk augstu.

Jārāpjas.

 

Uzticēšanās.

-          Ar koku var sarunāt. Kas dzīvs, tas runājams. Neļaujiet kokam čīkstēt!

-          Ir jāsadala svars: viena kāja uz viena zara, cita uz cita, sāns atspiežas vēl kaut kur, bet brīvā roka apķer vēl citu koka daļu. Jāuzticas tātad daudz citiem.

-          Nevajag kokam ar joni lēkt augumā. Pamazām.

-          Kokiem ir dažādi zari: ūdens atvases – tievās viengadnieces – uzticēšanos nenovērtē. Salūst.

-          Toties koka azotes ir gatavas – stingras, kāja neslīd, stabili tur.

 

Azarts

Uzticēšanās atbrīvo.

-          Jo neiespējamākas vietas jāzāģē, jo vairāk gribas to izdarīt.

-          Ķecerīgu interesi izraisa iespēja ielūkoties blakus esošās mājas otrā stāva logā. Neko daudz redzēt nevar– stikla atspīdums aizsedz iekštelpu dzīvi, taču to iemītnieki paši nāk redzamībā – noskaidrot, kas blenž viņu logos. (Kuram pirmajam paliks neērti?)

-          Koks ne tikai jāzāģē, ir arī jaārstē tā brūces. Tam paredzēts īpašs vasks. Ar to apsmērē svaigās vietas, lai neieperinās infekcijas. Vaska patīkamā konsistence ielīksmo. Man patīk to izspiest no tūbiņas un ar plakanu koka gabaliņu ziest uz nozāģēto zaru rimbuļiem. Pie katra novērtēju – vai esmu izspiedusi ideālo vaska daudzumu tieši šim zaram?

-          Ja kokam uzticas un izklāj svaru pa dažādiem zariem, ir visai grūti turēt rokās gan fuksīti, gan vasku, gan plakano koka gabaliņu. Kabatu man nebija, bet fuksītim, savukārt, rokturī nebija cauruma.  Tas ērti noderētu zāģa pakāršanai uz kāda maza zariņa. Laižu fuksīti no koka, katru reizi mēģinot, lai tas ieduras augsnē. Dikti satraucoši vērot, kā zāģis iecērtas mīkstā zemē.

 

Es ceru, ka ābelei patika. Man noteikti.

Liekas, ja nenolūzu, ienaidnieces neesam.

Atmirušie audi ir novākti.

Viņas bērneļi nu varēs pieņemties spēkā.

 

Es – ābeles skurbis. Vai līksmojošs ķirurgs.

 

DRAUGI

Kad biju maziņa, mums bija vasarnīca Doles salā. Šitādā dīvainā vietā tādēļ, ka mana mamma tur strādāja par mežsardzi.

Mums bija riebīgi kaimiņi un kaimiņiem bija nežēlīga meita, kura negribēja ar mani draudzēties.

Vienu dienu mēs abas pie mūsu sakņudārzu robežas lielījāmies, kurai vairāk draugu. Es saskaitīju visus sava vecuma cilvēkus, ko tolaik zināju, tas ir – bērnudārza grupiņu un vēl dažus pagalma biedrus.

Sanāca 21.

Viņai apmēram tikpat.

 

Vēlāk aizgāju mājās un prieka dullumā stāstīju mammai, ka man ir 21 draugs. Mamma skeptiski jautāja: vai tiešām tie visi ir tavi draugi? Un aizsākās saruna par tēmu, kas ir draudzība, un tas noveda pie tā, ka tik daudz draugu nevienam nevar būt.

Skumji.

Bet pārdzīvoju.

 

Pašreizējā vecumā draudzību (ne paziņu, čomu būšanas utt.) veidot paņem vairāk laika. Cilvēki apbružājušies, āda cieta – glaudīt jāuzmanās.

Jāieglaudās, tā teikt.

 

Nesen ar mani tas notika.

Tiekamies ar bijušo kolēģi, kopā pusdienojam, iedzeram kokteiļus, atkal pusdienojam, paņirdzam, paiedziļināmies jēgās un, kur bijis kur ne – sāku viņu saukt par draudzeni.

Wow!

Labs.

Pēc pieciem pazīšanās gadiem.

 

Man tāds stils, ka tā arī pasaku – zini, es gribu tevi saukt par draudzeni ne tikai savā galvā, bet arī skaļi.

OK. Nav problēmu.

Tam visam pa virsu ielūdzu viņu uz dzimšanas dienu.

 

Neatnāca.

 

Drāma? Figuški.

Draudzenei bija savi iemesli un tādēļ viņa mani uzaicināja pusdienās.

Un vēl vakariņās.

Un vēl uz kokču.

 

P.S.

Mēs drīz viena pie otras pirmo reizi brauksim ciemos.

Satraucoši.

Nevaru sagaidīt!

 

 

Birojs klausās

Vienudien kādā Rīgas centra birojā pie Venden ūdens automāta saskrien čupa kolēģu un sāk sarunu par ofisa šaurības problēmu.

 

Viss esot dzirdams.

Ne tu pa telefonu vari efektīvi uzrūkt otrajai pusei, ne nokaulēt piektdienas pirti, nekā.

 

Un tad vēl – tizli, ka labierīcības tieši blakus virtuvei.

Varot dzirdēt, kā dažs labs pēc tualetes apmeklējuma nenomazgā rokas.

Neērti paliekot.

 

Tekstu detektīvs simpozijā

Šodien Rakstniecības un mūzikas muzejā.

 

Šorīt mikriņā

Nepaspēju vēl apsēsties, blakus esošais vīrietis sāk vēstīt.

Latvijā ir tikai dumas sievietes. Visas normālās ir aizbraukušas. A, te tikai maukas palikušas.

Izsaku viņam nožēlu par slikto pieredzi.

Rīgā vien ir 24 000 mauku.

Jautāju, kur ņēmis šādu informāciju.

Nu, kā – tā ir statistika!

Saku, ka domāju citādi.

Bet viņš man neļauj runāt un turpina.

Man ir 52 gadi. Vot, biju aizgājis uz 4 baltiem krekliem, a tur sievietes dejo tikai savā starpā. Ja neuzsauc konjaku, nemaz nesāks ar tevi runāt.

Piegāju pie apsarga un prasu – kas te kāds lesbiešu klubs, vai?

Apsargs – ka nē. Tā, vot, tagad esot.

 

Viņas visas grib staigāt pa restorāniem, lai pērk kažokus, a, strādāt negrib. Maukas.

Viņas strādā ar TO vietu. Tas jau visvieglāk.

Tad jau es labāk tepat dabonu kādu 18 gadīgu pa pieci lati, uzvelku gumiju – un bez problēmām.

Mikroautobuss izliekas, ka neko nedzird.

Vot, skatos – brauc viena tāda džipā. Skaidrs, ka vecis šo uztur. A, kā un kur viņš to naudu ņem – tas vienalga.

Saku, ka es gan neko tādu neredzu.

Nu i neredzi.

Bet tā ir.

Visas sievietes ir maukas.

Nu, paldies!

Lūdzu.

Vispār visi normālie aizbraukuši. Arī mans dēls.

Strādā pie poļiem.

Pārdod eldžī tehniku.

A, es te, visticamāk, tā arī palikšu un nomiršu.

Eh.

Viņš neatvadās, vienkārši pieturā pie stacijas izraušas no mikra ārā.

 

 

KAUT KO LIELU, KAUT KO JAUNU

 

Šitādas dienas reāli grauž dvēselē!

It kā varētu kalnus gāzt, bet – miegs, maita, nāk.

Pielīp uzbāzīgais, lipīgais tārps.

Uzsēžas uz skausta, glauda, nelabais, galvu. Čukst kaut ko.

Purpina komplimentus.

Vilina atlūst.

Saldais suseklis, sērga, vot, suņu sēne.

Sarma, bļāviens, vasaras vakarā, vai kaut kas cits tur pretīgs. Šampinjons saplacis.

 

Neesmu, lūk, šodien nekāda Raiņa priede.

Lokos vienā laidā.

Knābāju.

Taisu lēno balodīti, vistiņu. Akas vindu, johaidī, vai ko tur.

 

 

It kā zinu vienu triku – ausis jāknaiba.

Kniebju, brauku, liecu, mīcu. Mēģinu tikt uz pareizajiem punktiem.

Paliek tikai siltāk.

Sabiezē miega gāze – smaidošā migla, ragana, ap manu nabaga rumpi.

Snaikstās riebekle.

 

 

Ver ciet i acis, i samaņu.

 

Ausis uz mani tātad nestrādā.

 

 

Jūtu – aizies klasiskais.

Pieslēdzu muzonu. Uztaisu kafiju.

Aizeju uz toču [tuachu] paskatīties uz savu seju, hehe.

Ieraugu maisus zem acīm.

Paklapēju.

Sāk asarot.

 

 

Mutīte kafijas.

Kāds raitāks ritms ausī.

Vēl pāris dunkas tūskai.

 

 

Un atiet.

Es jau zināju, ka šitas strādās.

Bet gribējās, lai tā migla šodien nokrīt kaut kā oriģinālāk.

 

spēkačs

Šodien darbā jumtu norauj šitais.

Pilnīgi vai jākāpj uz darbagalda un ar plašu žestu jānoslauka no pārējiem galdiem visi tie makintoši, konceptcijas un papīru paraugi -  baigi pateicīgs crescendo.

Un tad jāizstiepj gaisā nospriegoti pirksti tā, lai visiem uz galvas birst zvaigznes.

Lūk.

MUZONS

Klausos darbā klasisko.

Salasījos par pozitīvo ietekmi – nervi normālāki, Mocarts vispār gudrāku padara, harmoniskas vibrācijas, rīsi pūst lēnāk un visādas citādas fīčas.

 

Šodien aizgāja Satī – rauju jau ceturto reizi uz riņķi.

Tikai vienas vietas dēļ.

Tur ir tāds aizkavētais piesitiens. Liekas, ka tūlīt jau būs, bet tad paņem uz pārsteigumu – reāli jumtu rauj nost.

 

Bāc. Jau divas reizes kolēģi tieši pirms kulminācijas kaut ko prasa.

Kas, man sagatavoties tam akordam nemaz nevajag?

Neko – jāliek atkal no sākuma.

Bet johaidī. Stress – ka tikai atkal kaut ko nepajautā.

 

Palūru uz Kasparu – muti virina.

Nospiežu pauzi.

Šis gremo živeni.

 

Bāc.

 

Bet es te tā padomāju par mūziku vispār – kāā tāādu, hehe.

A, varbūt kaut kur ir gabals, kur nav jātērē nervi, ka mani norauj tieši pirms mīļākās vietas?

Jo viss ir foršs.

 

Neko, skatos jūtūbē, kas tur gar malu salikts.

Debussy.

Klausos – normāls.

Sāk aizturētos jau no paša sākuma.

 

Man tāds niķis – ja kaut kas piedur, ņemu cauri visu, kas par to ir.

Vot, nosēdēju divas stundas darbā tikai pie šitā Clair de Lune gabaliņa.

Uzrāvos, bļin, arī uz elektronikas – sapratu, šitas man neder.

Parastais piāno ir vislabākais.

 

Tā! Atkal kaut ko vajag!

Nodot projektu, johaidī.

Neko.

Atplēšu klasisko sev kā no dzīvas miesas, hehe.

Un metos pasūtījumā.

Vot, parks

 

Parks kā jau parks. Izskatīgs – patīk.

Šodien sniegs. Parks, tātad, izgreznojies, saposies, maita.

Eju cauri un raudu, cik skaists.

Mirdzošs, apgarots, mežģīnes un visādi citādi štrunti izlec no fona.

Nu, eju cauri – ko tad man citu darīt: darbu jau piecas minūtes kavēju, bet caur parku sanāk ātrāk.

Pa ceļam katedrāle. Kupolu zelts paspīd, teju vai aicina iekšā nolikt sveci. A, katedrāle no manis izvairās, klāt nenāk, nesaka čau. Es – neko. Eju uz darbu.

Bet parks pusē un tur kā reize uzcelts bērnu laukums. Skatos – divi puikas žmiedz trešo – nu, it kā spēlējas. Pēc gadiem desmit plātīsies ar auto, amatiem, vecenēm. A, trenēties jāsāk jau tagad. Atbalstu.

Baigi sejā pūš vējš.

Neko. Eju tālāk. Priekšā Amsterdamas dāvana Rīgai – kaut kāds ritenis akmens bluķī. Nesmuks, bojā skatu. Tipa, dāvana, kuru nedrīkst izmest un it kā labi domāta un varbūt arī kāds stāsts apakšā. Labi stāsti visu padara neizmetamu. Debīlisms.

Iesperu piemineklim, eju tālāk.

It kā tieši laiks vienai cigaretei.

Aizšķiļu. Ievelku. Labais.

Moš, tas akmens gabals nav tik bezsakarīgs. Eju atpakaļ. Skatos, kur esmu spērusi – pēc sniega var pateikt. Pieliecos, noslauku, nogludinu apkārt sniegu, nobučoju to pieminekli.

Joks.

Nafig tas piemineklis.

Velku savu cīgu un eju uz darbu.

Tur ir tāds foršs krustojums – tieši pastāvu pie sarkanās, papīpēju, pāreju ielai un – misene priekšā.

Es jau zemē nemetu.

Bet vispār ņirdzīgi – misene tieši pie aptiekas. Veselība ar pašiznīcību roku rokā, tā teikt, vai skrūvi sienā, he he – nezinu, kā tur tā misene piestiprināta.

Aizfilozofējos.

Neko. Nodzēšu.

Bliežu tālāk.

Pāris soļi un – durvis.

Raušos septītajā stāvā. No lifta man bail. Smuks – koka, bet regulāri iesprūstot. Un priekš kam man to?

Velku sevi augšā pa kāpnēm. Tāda kā aizdusa vai kas, hehe.

Cigarete – maita.