Tekstu detektīvs #4

Sākotnējā teksta autors ir Mihails Zoščenko. Taču oriģinālam ir pievienots viltojums – divi teikumi pēc kārtas nav Zoščenko radīti. Vai varat tos atrast?

(To, kā tieši Tekstu detektīvs strādā, lasiet šeit. Iepriekšējās nedēļas Tekstu detektīva #3 atšifrējums meklējams tā komentāros.)

- Senāk, pilsoņi, viss bija daudz vienkāršāk, – Grigorijs Ivanovičs skaidroja. – Un līgavaiņiem – tiem viss bija kā uz delnas. Redz, tā, teiksim, līgava, tā viņas māte, un tas – pūrs. Un, ja pūrs, tad atkal, kas tas par pūru: vai naudā, vai varbūt mājele uz pamatiem?

Ja naudā – augstsirdīgie vecāki dara zināmu summu. Bet, ja mājele uz pamatiem, tad atkal cita runa – kāda tā mājele īsti ir? Varbūt koka, bet varbūt arī mūra. Ja mūra, tad kas par ķieģeļiem? Un kur atrodas. Viss redzams, viss skaidrs, un nav nekādas blēdības.

Nu, bet mūsdienās? Tiec nu pie skaidrības, ja esi līgavaiņa godā – jāgrābstās kā pa tumsu! Aiz tam, ka tagadējiem vecākiem nav tāda paraduma – dot naudā. Bet, ja dažs līgavainis noskaņots uz mantu, tad ir vēl sliktāk.

Teiksim, nekustams īpašums – uz pakaramā karājas kažoks. Nu, tā viņš tur karājas un karājas. Karājas mēnesi, karājas divus. Katru dienu to var, par piemēru, apskatīt un ar rokām aptaustīt, bet, kad nonāk līdz darīšanai, tad šito kažoku, ko jūs neteiksiet, tur uzkāris apakšīrnieks, un tas nepavisam nepieder līgavai.  Vai arī pēlis. Pēc skata – dūnu pēlis, bet apgulsties vien uz tā – piedzīts ar spalvām.

Tā, redz, ir ar mantu! Ar tādu mantu tikai nervus var sabendēt.

Tekstu detektīvs #3

Sākotnējā teksta autore ir Sūzena Sontāga. Taču oriģinālam ir pievienots viltojums – divi teikumi pēc kārtas nav Sūzenas gara auglis. Vai varat tos atrast?

(To, kā tieši Tekstu detektīvs strādā, lasiet šeit.)

Arbusas darbos visvairāk pārsteidz tas, ka viņa, šķiet, iesaistījusies vienā no mākslas fotogrāfijas iedarbīgākajām jomām: koncentrējusies uz upuriem, dzīves pabērniem, tomēr atsakoties no jebkādiem centieniem raisīt līdzpārdzīvojumu, kas no šādiem projektiem parasti tiek sagaidīts. Viņa rāda cilvēkus, kas ir ne vien atbaidoši, bet arī nožēlojami, žēlojami, taču nemodina līdzjūtību. Arbusas darbi, kas, pareizāk sakot, pārstāv distancētu skatupunktu, ir cildināti par tiešumu un spēju rosināt no sentimenta brīvu empātiju. Tas, kas īstenībā ir pret publiku vērsta agresija, tiek tulkots kā morāls sasniegums: fotoattēli liedzot skatītājam distancēties no modeļa. Ticamāk gan, ka Arbusas fotogrāfijas – tieši caur šo šausmu aspektu – pauž naivitāti, kas vienlaikus ir gan bikla, gan draudīga, jo tās pamatā likta distance, priekšrocība, sajūta, ka skatītājs tiek lūgts uzlūkot to, kas ir īstenais cits. Bunjuels, reiz vaicāts, kāpēc viņš taisa filmas, atteicis: „Lai parādītu, ka šī nav labākā no iespējamām pasaulēm.” Arbusa fotografēja, lai parādītu kaut ko vienkāršāku, – ka ir arī kāda cita pasaule.

Cita pasaule, kā allaž, ir atklājama šajā pašā pasaulē. Ļaudamās neslēptai interesei tikai par cilvēkiem, kuri  „izskatās dīvaini”, Arbusa milzum daudz materiāla uzgāja turpat līdzās. Paskatoties apkārt, viņa no vienas vietas sastapa defektus, izkropļojumus, perversijas, mokas; tas varēja būt suns bez vienas kājas, punduris vai seksa dzīves marginālis, Arbusa, bruņojusies ar fotokameru, „ieslēdza” tos kadrā.

Daudzu Arbusas uzņēmumu spēks nāk no uzmanības, kādu viņa velta modelim, to fotografējot: viņa nemēģina dīvaiņus pārsteigt vai pieķert nesagatavotus, fotogrāfe, iekarojusi uzticību, iemūžina tos rāmus un paklausīgus.

 

***

Te jūsu labdzimtību ziņkārībām viena no Arbusas fotogrāfijām.

 

Tekstu detektīvs

Pietika man vienreiz dauzīt bumbierus. Domāju: mērķtiecīgi izkopt savu valodu – tas tik būtu pigors! Bet kā to visu padarīt aizraujošu, kā piecirst azartu? Tad nu izdomāju interaktīvo pašmācību. Tā ietvers gan gremdēšanos dažādās teikumu konstrukcijās, gan vārdu krājuma pilnveidi, gan treniņus „teksta gara” uztverē. Tas viss – rakstjutekļu spicēšanai. Amata smēde.

Kā “Tekstu detektīvs” strādās?

1. Es atrodu kādu ne pārāk garu teksta fragmentu.

2. Šim fragmentam sākumā, vidū vai beigās pievienoju klāt sevis rakstītu tekstu. Sākotnējo autora tekstu es nemainu ne par mata tiesu (t.i. nekādu „viņš” īpašvārdu vietā utt.), ja neskaita manu pielikumu. Oriģinālautora teksta fragmentā nekas netiek arī dzēsts vai  īsināts. Savu papildinājumu ievietoju vienā gabalā, kas nozīmē – tas oriģināltekstā nebūs izkaisīts pa teikumiem.

3. Ievietoju tekstu mistrojumu blogā.

4. Paziņoju, kura autora teksts tas ir un cik teikumu pēc kārtas esmu pievienojusi es.

5. Aicinu jūs komentāros izteikt versijas, kurš teksta gabals ir viltots vai citiem vārdiem – ir manis rakstīts.

6. Tieši pēc nedēļas attiecīgā teksta komentāros paziņoju, kurš no jums ir atradis viltojumu un no kura darba tieši (nosaukums, izdevums, lappuse) esmu ņēmusi oriģināltekstu.

7. Tiem, kuri uzminēs, personīgi iedošu šokolādi.

P.S. – mācoties psihei nepieciešama regularitāte, tādēļ jauni „viltojumi” parādīsies katru otrdienu. Atšifrējumi – arī otrdienās, bet nedēļu vēlāk.

P.P.S. – Šodien sākumam par godu ievietoju divus tekstus. Sk. divus iepriekšējos ierakstus.

Grāmatu cienība

Viens no veidiem, kā mudināt sevi izlasīt biezos balzakus, dikensus, zolā un citus, ir kaut kādā veidā panākt, lai tie stāv acu priekšā visu laiku.

Mani pašu ir piemeklējis variants ar nosaukumu „grāmatu plaukts pa visu sienu”.  Plaukts ar nodomu ir vienas grāmatas dziļumā, kas nozīmē: Tev nebūs slēpties paksī, franču reālism! Tev nebūs sagumt aiz filozofijas lepnās muguras, latviešu nacionālais romantism!

Vispār tur ir tā: pie istabas baltajām debesīm stāv latvju gara manta – dainas – un rindu turpina padomju laikā izdotās dižgaru biogrāfijas un ceļojumu apraksti, par kuriem jūsmo vecāka gadagājuma cilvēki, bet manī pašlaik izraisa vienaldzību. Tie tur stāv, jo arī es varbūt kādreiz kļūšu par vecāka gadagājuma personu.

Rindu zemāk – tad nu viss sākas. Jaunsudrabiņus linu auduma vākos nomaina čaku dzelteni zeltītās muguriņas. Tās pāriet dažādu krāsu un izmēru ziedoņos, bārdās un vāciešos, kas drīz vien izbeidzas pie pusotra sprīža garā zilā londonu bloka. Tam visam seko minētie balzaku, golsvertiju, dikensu, igo, rolānu un no dažādiem izdevumiem salasīti remarku ķieģeļi.

Tas nebūt nav viss. Lai neizskatītos pēc lielīšanās, izvairīšos no uzvārdiem un piebildīšu vien, ka trešo plauktu no augšas pilda krievu klasika un citi zvēri. Bet tieši vidējā plauktā atrodas „tekošā literatūra”. Kas tad tur ir: ak, dies’, kas tur ir! Teātris mijas ar dizainu, Murakami pie sāniem Borhesam, bet Kantu no abām pusēm silda Haijams un Lielo patiesību meklējumi.

Ejam tālāk. Pirmsapakšējo plauktu pilda visādi padomju autori, ar kuriem es nezinu, ko darīt vai neesmu par tiem dzirdējusi. Tur ir visādi traktoru stāsti un pļaujas dailes, enkuri sirdī un atklāti par laulības dzīvi. Daži izklausās īpaši spēcīgi un tādēļ pagaidām roka neceļas no šī plaukta atbrīvoties, piemēram: tanī bargā dienā, mikroromāni un dziļā aizmugure.

Māksla un bērnu grāmatas atrodas pašā apakšā. It kā vajadzētu atrasties godbijīgajos augstumos pie dainām vai arī „pa rokai” jeb vidējā plauktā. Lieta tāda, ka apakšējais plaukts ir izveidots lielāks un tādēļ milzīgajiem impresionistiem, ešeriem, ufici galerijām un latviešu glezniecībām tāda nesmuka vieta.

Pačukstēšu vēl, ka ir viens labs tekošuma indikators – stāvlampas mazgaldiņš, uz kura šobrīd atrodas: latviešu tautas pasakas (tās biezās, baltās ar Lielvārdes jostas muguriņu), skaistuma un neglītuma vēstures, dramatikas, borhesi, rampas un varoņa nāves (bet to nelasu es). Jāatzīstas, arī šis komplekts neko lāga neatspoguļo, ja nu vienīgi labos nodomus un īsus ieskatus pirms gulētiešanas.

Patiesā dzīve ir manā melnajā somiņā, kas iet visur līdzi. Šobrīd tā izmitina Ostapu Benderu un 12 krēslus. (Lai saskābst piens visiem tiem, kuri iedomājās par žurnālu patiesās dzīves vietā).

Bet vispār – katru rītu pamostos un redzu: dikensi uz mani lūr. Šitā lūrēdami, viņi drīz panāks, ka ņemšu viņus visus un ielikšu somiņā.

P.S. – krietni lielākā daļa grāmatu ir mantojums no mana mīļā vectētiņa.

P.P.S. – bildes pagaidām, lai arī ļoti līdzīgas, bet nav no manis pašas plaukta. Jo man tagad nav fotoaprāta. Drīz būs un tad viss atbildīs.