Ir pagājis labs laiciņš kopš sēdēts solā, regulāri klausīts, ko kāds saka, un gatavoti referāti. Bet tieši tagad es uzdodu sev jautājumu – mācīšanās: kas tas tāds ir?
Visu savu mācīšanās pieredzi līdz šim dalu 3 gabalos: skola, augstskola un tagad. Tie, protams, viens otrā pārslīd un to robežas nav atzīmējamas ar izlaidumiem un iestāšanās reizēm. Vienkārši šādi ir vieglāk dalīt.
Skola
3 gadu pieredze, mācoties elitārā ģimnāzijā, šodien – “tagad” posmā – man sniedz visai maz. Faktu un atmiņas slavinājums skolā, kur mācījos es, varmācīgi izstūma jaunrades un brīvības iespēju. Fakti un atmiņa šobrīd izrādās ārišķīgi un lūdzas pēc priekšnieka. Tiem vajadzīgs nesējs.
Nezinu, kā ir citiem, man skola bija nolemtība: bez vainas izciešams sods pirms balvas – brīvības -, kas patiesībā nav jānopelna. Tiklīdz stundās palika interesanti, tā drīz vien kāds izrādījās par kaut ko vainīgs. Un, protams, sodāms.
Nākas atskārst – izplatītākās skolēna un skolotāja attiecības nav ne koleģiālas, ne čomiskas. Tās ir disciplināras varas izpausme. Citiem vārdiem, šajās attiecībās galvenā ir dresūra: skolēni tiek pielīdzināti atsevišķiem, juceklīgiem elementiem, ko nepieciešams padarīt par veidojamu masu. Zīmīgi, ka vārdnīcu šim skolā piedzīvotajam cietumam ieguvu no Mišela Fuko otrajā mācību posmā – augstskolā. Kā un kas tad notika tur?
Augstskola
Reizēm vieglprātība nav nekas cits kā brīvības atraudziņa. Mani tā pēc 12 nemitīgā vienveidīgas kontroles sistēmā pavadītiem gadiem aizveda pie filosofijas. Lai arī saturs augstskolā izrādījās ievērojami jēdzīgāks, uzdūros tiem pašiem pigoriem, kam skolā:
- kontrolei (vairāk vai mazāk jādara tas, ko piedāvā, nevis ko izvēlas),
- pārraudzībai (pasniedzēja atrašanās vieta auditorijā paredz biedējošu un neizbēgamu studentu pārredzamību ),
- soda mehānismiem (atzīmes, kritiens laukā no „budžeta”, eksmatrikulācija).
Mani izglāba tā saucamais „noguruma punkts” jeb brīdis, kad viss ir noriebies tā, ka zūd iestrādātie uzvedības mehānismi, noārdās pašsaprotamība par sevi kā pakļauto un iestājas – brīvība. Šis „noguruma punkts” ar mani atgadījās studiju otrajā gadā kursā „Patību tehnoloģijas”, kad nesankcionēti uzrakstīju referātu par spējām, ko studenti iegūst nemācoties, bet cenšoties „izlīst”. Pretēji gaidītajam sodam, pieredzēju ko citu – man piedāvāja publicēties. (Raksts vēl paklibā otrā kursa valodā – šeit.)
Lieki piebilst, ka pieredzēju īpatnas sajūtas – mani taču apbalvoja par ņirgāšanos! Tās, protams, ir izrādījušas muļķības. Pasaulē gluži vienkārši reizēm gadās satikt pasniedzējus, kuri atbalsta iekšējos nesējus. Man bija palicis interesanti, bet šoreiz neviens mani par to nesodīja.
Pēc kāda laika, kad biju pārejas posmā no „augstskolas” uz „tagad” un strādāju reklāmas aģentūrā, sāpīgi vīlos reklāmas sētajā cinismā. Apstākļi mani darba dienas vidū raudošu un raustošos bija noveduši uz Tērbatas ielas, pa kuru kaut kā nebūt klumburēju un mēģināju tikt galā ar izmisumu. Pie luksofora pametu savas pludojošās acis augšup un skatos – pasniedzējs nāk! Un es pilnīgā vienkāršībā – bez pietātes pilnām ceremonijām – nenoslaukot vaigus, skrēju šim klāt, jautādama: „Pasniedzēj, vai pasaulē ir cilvēcība?” Viņš atsaucās, ka: „Ir.” Un, kad pēc vairākiem mēģinājumiem man izdevās noformulēt tālāko jautājumu: „Kur lai to meklē?”, viņš zemes mātes mierā atbildēja kaut ko, kas man ļoti nepatika: „Jāturpina studēt filosofija.”
Mani atkal aicina iejūgties, es domāju. Bija pienācis kārtējais „noguruma punkts”.
Tagad
No iepriekš aprakstītā notikuma Tērbatas ielā bija jāpieiet veseliem 4 gadiem, lai iestātos „tagad”. Šajā laikā ir bijuši ilgi brīži, vienkārši nedarot neko: blenžot griestos un ļaujot iestrādātajām sistēmām palikt bezjēdzīgām. Tas bija gandrīz kā gaidīt tostera pārvēršanos veļas mašīnā.
Ar lietām tā nenotiek. Ar cilvēkiem tā notiek.
Bezcerībā nomazgājies tīrs un cerībās attapies trausls, pienāca brīdis, kad spriedumam „jāturpina studēt filosofija [vai jebkas cits]” dzima nesējs. Es jums nevaru pateikt, kā tieši tas notika. Bet es varu – ka notika.
Epilogs
Lai pārmaiņas, mācoties mācīties, tomēr kaut kā fiksētu, vēlos kaut ko par „tagad” pateikt salīdzinošā veidā.
Visi trīs iepriekš (augstskolas sadaļā) minētie pigori ir transformējušies: kontroles funkciju veicu es pati, man ir jāatskaitās tikai sev. Tā kā šajā procesā esmu viena, pārraudzības funkcija kļūst nesvarīga. Precīzāk gan būtu – tā notiek, bet tagad tā ir pārkausējusies refleksijā. Sodus nav nepieciešams realizēt, tie iestājas paši kā mieles, kaut ko paveicot pavirši vai nepaveicot vispār. Visbeidzot – man ar sevi ir krāšņākas attiecības, tostarp čomiskas un koleģiālas.
