Turpinot rakņāties radošuma un mācīšanās tēmās, šoreiz nolēmu pieķerties spontanitātei. Apcerējumus par tās lieliskajām īpašībām atradīsiet neskaitāmos rakstos gan grāmatās un žurnālos, gan tepat internetā. Plašā piedāvājuma dēļ man pašai nav interesanti jau labi pateikto vēlreiz atgremot. Mans mērķis šoreiz ir līst neērtākā lauciņā un palūkoties uz spontanitātes auglīguma priekšnosacījumiem.
(spontāns) impulss, kas izbeidzas
Pirmais galvā nāk neapstrīdams fakts no pieredzes – ir gadījies pabūt krasi atšķirīgās vidēs: vienā spontanitāte tiek asi noliegta, uzskatīta par nevēlamu izlēcienu, bērnišķību, novirzēm, bīstamību apkārtējiem un kārtībai, traucēkli mērķa sasniegšanai (tā ir tradicionālā izglītības sistēma un darba vietas, kas attāli vai vispār nav saistītas ar radošiem procesiem). Otrajā vidē spontanitāte ir likums, autoritāte, nepieciešamība, atskaites punkts, visa sākums un gals, dievs un tiesnesis (improvizācijas teātris un daļēji reklāmas bizness).
Kā tas var būt un kur ar šīm galējībām iezīmētajā laukā atrast vietu sev? Nu, paskatīsimies.
Durvis uz radošumu?
Arvien vairāk sabiedrībā tiek runāts par radošumu, tā nepieciešamību un apguvi jau bērnudārzā vai skolā. Par to varētu liecināt kaut vai šis – 70 Latvijas skolās jau notiek radošās domāšanas stundas. Savukārt, jaunā LNT raidījuma “Intelektuālā apokalipse: būt vai nebūt” mērķis ir saprast, kas nepieciešams, lai cilvēkiem piemistu augstas intelektuālās spējas; radošums tajā iezīmējas kā viens no atslēgvārdiem. Interesanti, ka arī politiskā līmenī arvien pārliecinošāk tiek uzsvērta neformālās izglītības nozīme, kuras ietvaros iespējas izvēlēties un radīt ir krietni lielākas kā tradicionālajā izglītībā. Izskatās, ka brīvs gars un radošums „ir gaisā” un visiem pieejams. Bet kā to vispār sa- un aptvert?
Viena no pieejām varētu būt saistīta ar spontanitāti, kas visbiežāk tiek saprasta šaurā nozīmē kā standartu laušana, novirzīšanās, pēkšņums, negaidītība, izraušanās, neparedzamība, pretstats prātīgumam un apdomīgumam, patvaļība. Jau retāk tā tiek aplūkota kontekstā – kā personīgās brīvības izpausme, izpētes sastāvdaļa vai pieredzes rezultāts. Lai vai kā, spontanitāte ir saistīta ar jauno. Kas ar šo jauno var notikt un kā ar to tikt galā - skatāmies tālāk.
Spontanitāte, drošība un ērtība
Nereti spontāna rīcība tiek apzīmogota ar bērnišķības un nestabilitātes zieģeli. Tas nav taisnīgi, bet reizēm nav arī nekāds brīnums. Piemēram: ja draugi ir atnākuši palīdzēt Jānim izremontēt dzīvokli, viņam var būt grūti sajūsmināties, ja kāds no draugiem uz tikko nobalsinātiem griestiem ar grīdas krāsu uzšņāpj smaidošu seju. Minētais spontānas rīcības piemērs traucē Jāņa plāniem un drošības sajūtai. Esam nonākuši pie Jāņa un viņa drauga personīgo brīvību sadursmes.
Radošas profesijas un improvizācijas teātra pieredze, starpcitu, var palīdzēt šo izgājienu akceptēt. Vai tā ir atvērta domāšana un īsta tolerance vai bailes būt stīvam un konservatīvam, tas ir cits jautājums.
Tomēr daudz biežāk gadās piedzīvot spontanitātes noliegumu ērtības labad. Trakas idejas sākumā parasti neatzīst vai izsmej. Retais darba devējs būtu gatavs atteikties no soda mehānismiem par labu darbinieka brīvībai, kas, jāatzīst, ir daudz auglīgāka par draudiem. Nav daudz fizikas skolotāju, kuri būtu gatavi pēc skolēna ierosinājuma iestudēt lugu par magnētiskā lauka īpašībām.
Es pati ticu/zinu, ka cilvēks no dabas ir darbīgs. Milzīgo rezultātu starpību nosaka metodes. Spontanitātes veicināšana var būt spēcīgs rīks jeb metode radošuma celšanai un motivācijas veidošanai.
Spontanitāte, attīstība un ilgtermiņš
Spēja būt spontānam apstākļos, kuros ideja augs un attīstīsies, prasa īpašu meistarību. Vēl sarežģītāk izrādās šos labvēlīgos apstākļus radīt pašam. Pirmais variants prasa piepūli briešanā un pacietībā, gaidot piemērotu brīdi (vai jūtat apdraudējumu spontanitātes negaidītībai?); otrajā gadījumā šis brīdis, kuru nosaka atvērta vide un domubiedru pulks, jāveido pašam. Tad un tikai tad spontāna akcija solās būt auglīga.
Spontanitātes pēkšņā daba var arī mulsināt, taču lai mūs nemaldina pašmērķīga pārsteiguma tukšā skaņa. Tas, vai spontānai rīcībai būs saturīgs rezulāts, ir atkarīgs no tālākā: darba un arī veiksmes.
Spontanitātes apguve
Ilgus gadus spēlējot improvizācijas teātri, esmu vērojusi, kā spontanitāte attīstās, klibo, destruktīvi iznīcina apkārtējo plānus, biedē, atbrīvo, smīdina, kaitina. Par spīti rezultātu dažādībai, ir vērts riskēt jaunu apvāršņu un brīvības alku piepildījuma dēļ.
Spontanitāte improvizācijas teātrī ir viena no pirmajām izkopjamajām prasmēm. Pastāv dažādi vingrinājumi, kas „aizliedz domāt”, sagatavot idejas iepriekš, „atražot štampus”, spiež pārkāpt savu komforta zonu un paplašināt spējas atbildēt uz kairinājumu bez cenzūras. Apdoms, shēmošana, izvērtējums un pat izvēle šajā procesā traucē, es pat teiktu –spontanitātei vispār neļauj notikt.
Viens no vienkāršāk izstāstāmajiem vingrinājumiem ir Asociāciju plūsma: paņemiet vienu lietvārdu, piemēram, „saule” un tad vienā paša izvēlētā ritmā turpiniet saukt asociācijas. Katrai asociācijai jārodas no iepriekšējā vārda. Saule, mākoņi, vate, slimnīca, halāts, vanna, ūdens, jūra, sāls, sautējums, burkāns, zeme, pamati, skola, žogs, ritms … Un jūs aiziesiet vēl nezināmajā sevī.
Vēl viens veids, kā aplūkot spontanitāti, ir iemetot to rotaļas (ne spēles!) kontekstā. Citiem vārdiem, tie ir apstākļi, kas paredz nodalīties no reālās pasaules, tajā pašā laikā pilnībā ticot un atdodoties jaunradītajai. Te mēs esam pienākuši pie, manuprāt, spontanitātes un līdz ar to arī radošuma vienas no atslēgām – spējas atsacīties no sakrātā un drošticamā. Jāatzīst gan, ka galu galā tās izrādās muļķības, jo spontanitātei un radošumam iepriekš savāktā pieredze parasti kalpo ka prieks (piedzīvotais-neapzinātais rāda pasaules klases trikus)! Jāpiebilst – nav iespējams rīkoties pusspontāni, daļēji nespontāni, gandrīz spontāni, spontāniņi vai superspontāni. Rīcība vienkārši vai nu ir vai nu nav spontāna.
Novērojumi liecina: esot spontānam, pārbīdās smaguma centri – pieredze vairs nav tikai savā krēslā aizsēdējies priekšnieks un dzīves noteicējs. Tā var kalpot kā paklausīgs un izdarīgs padotais, ja vien spontanitātes sēkla sēta auglīgā vidē.
