Es sapņos lāgā nelidoju. Citi, turpretī, pamatīgi atvēzējas, atklādami savu pieredzi par laidienu virs kalniem un satriecošām ainavām; par pieglaušanās gadījumiem mākonim, vēdera kutināšanu ar koku galotnēm. Vai, ja dikti sagurst, viņi gaisā mazliet pasēž. Bez problēmām laidelējas. Aierodiums neierobežotā rādiusā iznāk vārga asociācija, ar ko izlīdzas nesapraša.
- Dažiem tā, redz, neveicas -, tā es pie sevis.
Mani lielākie lidojumi izspiesti, ar mežonīgu piepūli vicinot rokas, 50 cm augstumā. Zirgam (sevišķi Pēgasam) jāsmejas.
! Pirms divām naktīm man beidzot uzsmaidīja laime. Nezinu, vai manas ilgas īstenojušās dzīvesbiedra tehnoloģisko zināšanu un līdz ar to manis izglītošanās dēļ (kas būtu romantiski un skaisti, vai ne?). Varbūt tomēr beidzot esmu nobriedusi kaut kam dižam: iespējams, labo darbu summa pārvērtusies balvā un robežas paplašinās, neiespējamais kļūst sasniedzams, apgaismība vairs nav tālu…
Bet visticamāk – cūcene: beidzot sapņoju, ka lidoju.
Hmm, jāsaka gan, tā nebija nekāda mešanās no klinšainas virsotnes vai saplūsme ar vēju. Es pirmo reizi izmantoju 3D iPadu. Par to, ka ir radīta iespēja iPadā vērot 3 dimensiju attēlus bez 3D brillēm, es uzzināju tikai šodien. Taču sapnis mani piemeklēja 2 dienas agrāk, un šis sapnis tehnoloģijās bija ticis uīīī, cik tālu priekšā šodienai.
Mans dārgais lasītāj, es biju ĪSTĀ 3D iPadā, kurš varbūt arī bija 4D, bet laiku es nepaspēju pārbaudīt, jo kaifoju, slīdot pa gaisu.
Tas notika tā. Es apgūlos gaisā kā ērtā gultā un ar rokām airējos, kur vien ienāca prātā. Es pētīju telpu gan horizontāli, gan vertikāli, braucu pa sienu, kokiem un alām augšup un lejup. To panācu ar pirktiem, ko slidināju pa gaisu līdzīgi kā to dara ar parasta iPada virsmu. Cēlos un nolaidos kā liftā, kura robežas ir mans ķermenis; slīdēju visos virzienos un leņķos, pat ar galvu uz leju, ja gribēju, – bez reibšanām un sarkanas sejas. Par pārējo nezinu: pagriezties man neienāca prātā, kūleni apmest ne tik. Prātā vien gozējās apmierinājums un izbrīns – 3D iPads mani lidina!
Apzinos, ka skeptiķiem un lidošanas estētiem varētu rasties iebildumi: vai to vispār var saukt par lidošanu? Es, lūk – fui, pārvietojos, guļot uz muguras, un teju vai nepieklājīgi paijāju gaisu!
Nu labi, es nelidoju. Es pārvietojos telpā ar gravitācijas spēku sevī. Vai 3D iPadā. To es vēl nezinu.
