Impulss jutīgā nervu sistēmā

 

Es lasu lēni.

Reizēm pietiek ar vienu pašu teikumu, lai visu dienu staigātu uzbudinātu domu stāvoklī. Vāros un virpinos ap struktūru, jēgu. Patvaļīgi iesaistos bezmērķīgās domu virtenēs.

Piemēram, lūk, tāds teikumiņš:

 

“- Asprātības tūkst, Nastasja Fiļipovna, tāpēc arī lieki pļāpāju! – Ferdiščenko izsaucās, sākdams savu stāstu.” /no F. Dostojevska romāna Idiots/

 

Izlasu un atduros.

Atceros etnoētikas kursu filosofijas studijās.

Aizdomājos par joku, smieklu, asprātības saknēm un zariem.

Aizveru grāmatu. (Es braucu trolejbusā)

Somā to nelieku, paturu rokās. Pirksts ielien starp lappusēm vietā, kur pārtraucu lasīt.

Aizveru acis, atstutēju galvu pret stiklu.

Un domāju.

Par profesores Skaidrītes Lasmanes frizūru. Vai anekdotes var izgudrot. Par liekvārdību. Par vectētiņu, kurš prata izspert varen ielīksmojošas asprātības…

Iespiežu pirkstu grāmatā ciešāk.

…par vieglumu, ar kādu labi joki nāk. Un par samocītību, kad labu joku dikti gribas pateikt.

 

Pietura.

Jākāpj ārā.

 

Izvelku pirkstu. Ielieku grāmatzīmi. Vākus ciet. Grāmatu somā iekšā.

Somas rāvējslēdzēju aizvelku, jau ceļoties kājās, – jo trolejbusa durvis jau vaļā.

Izlecu no transporta pēdējā brīdī.

 

“Būs pagājis jau ceturtdaļgadsimts.”*

 

Tādu domu tīklu veidojošu teikumu Dostojevskim ir daudz.

Veikls psihologs.

Visu laiku apraksta mani.

Un tad ir jādomā, gandrīz jāpabrauc garām savai pieturai un vēlāk jācenšas attapties, lai nepaskrietu zem mašīnas.

Es lasu lēni.

 

 

* no H.L. Borhess stāsta “Abenhakans Elboharī, nāves piemeklēts paša labirintā”

 

DRAUGI

Kad biju maziņa, mums bija vasarnīca Doles salā. Šitādā dīvainā vietā tādēļ, ka mana mamma tur strādāja par mežsardzi.

Mums bija riebīgi kaimiņi un kaimiņiem bija nežēlīga meita, kura negribēja ar mani draudzēties.

Vienu dienu mēs abas pie mūsu sakņudārzu robežas lielījāmies, kurai vairāk draugu. Es saskaitīju visus sava vecuma cilvēkus, ko tolaik zināju, tas ir – bērnudārza grupiņu un vēl dažus pagalma biedrus.

Sanāca 21.

Viņai apmēram tikpat.

 

Vēlāk aizgāju mājās un prieka dullumā stāstīju mammai, ka man ir 21 draugs. Mamma skeptiski jautāja: vai tiešām tie visi ir tavi draugi? Un aizsākās saruna par tēmu, kas ir draudzība, un tas noveda pie tā, ka tik daudz draugu nevienam nevar būt.

Skumji.

Bet pārdzīvoju.

 

Pašreizējā vecumā draudzību (ne paziņu, čomu būšanas utt.) veidot paņem vairāk laika. Cilvēki apbružājušies, āda cieta – glaudīt jāuzmanās.

Jāieglaudās, tā teikt.

 

Nesen ar mani tas notika.

Tiekamies ar bijušo kolēģi, kopā pusdienojam, iedzeram kokteiļus, atkal pusdienojam, paņirdzam, paiedziļināmies jēgās un, kur bijis kur ne – sāku viņu saukt par draudzeni.

Wow!

Labs.

Pēc pieciem pazīšanās gadiem.

 

Man tāds stils, ka tā arī pasaku – zini, es gribu tevi saukt par draudzeni ne tikai savā galvā, bet arī skaļi.

OK. Nav problēmu.

Tam visam pa virsu ielūdzu viņu uz dzimšanas dienu.

 

Neatnāca.

 

Drāma? Figuški.

Draudzenei bija savi iemesli un tādēļ viņa mani uzaicināja pusdienās.

Un vēl vakariņās.

Un vēl uz kokču.

 

P.S.

Mēs drīz viena pie otras pirmo reizi brauksim ciemos.

Satraucoši.

Nevaru sagaidīt!

 

 

Birojs klausās

Vienudien kādā Rīgas centra birojā pie Venden ūdens automāta saskrien čupa kolēģu un sāk sarunu par ofisa šaurības problēmu.

 

Viss esot dzirdams.

Ne tu pa telefonu vari efektīvi uzrūkt otrajai pusei, ne nokaulēt piektdienas pirti, nekā.

 

Un tad vēl – tizli, ka labierīcības tieši blakus virtuvei.

Varot dzirdēt, kā dažs labs pēc tualetes apmeklējuma nenomazgā rokas.

Neērti paliekot.

 

Tekstu detektīvs simpozijā

Šodien Rakstniecības un mūzikas muzejā.

 

Šorīt mikriņā

Nepaspēju vēl apsēsties, blakus esošais vīrietis sāk vēstīt.

Latvijā ir tikai dumas sievietes. Visas normālās ir aizbraukušas. A, te tikai maukas palikušas.

Izsaku viņam nožēlu par slikto pieredzi.

Rīgā vien ir 24 000 mauku.

Jautāju, kur ņēmis šādu informāciju.

Nu, kā – tā ir statistika!

Saku, ka domāju citādi.

Bet viņš man neļauj runāt un turpina.

Man ir 52 gadi. Vot, biju aizgājis uz 4 baltiem krekliem, a tur sievietes dejo tikai savā starpā. Ja neuzsauc konjaku, nemaz nesāks ar tevi runāt.

Piegāju pie apsarga un prasu – kas te kāds lesbiešu klubs, vai?

Apsargs – ka nē. Tā, vot, tagad esot.

 

Viņas visas grib staigāt pa restorāniem, lai pērk kažokus, a, strādāt negrib. Maukas.

Viņas strādā ar TO vietu. Tas jau visvieglāk.

Tad jau es labāk tepat dabonu kādu 18 gadīgu pa pieci lati, uzvelku gumiju – un bez problēmām.

Mikroautobuss izliekas, ka neko nedzird.

Vot, skatos – brauc viena tāda džipā. Skaidrs, ka vecis šo uztur. A, kā un kur viņš to naudu ņem – tas vienalga.

Saku, ka es gan neko tādu neredzu.

Nu i neredzi.

Bet tā ir.

Visas sievietes ir maukas.

Nu, paldies!

Lūdzu.

Vispār visi normālie aizbraukuši. Arī mans dēls.

Strādā pie poļiem.

Pārdod eldžī tehniku.

A, es te, visticamāk, tā arī palikšu un nomiršu.

Eh.

Viņš neatvadās, vienkārši pieturā pie stacijas izraušas no mikra ārā.

 

 

KAUT KO LIELU, KAUT KO JAUNU

 

Šitādas dienas reāli grauž dvēselē!

It kā varētu kalnus gāzt, bet – miegs, maita, nāk.

Pielīp uzbāzīgais, lipīgais tārps.

Uzsēžas uz skausta, glauda, nelabais, galvu. Čukst kaut ko.

Purpina komplimentus.

Vilina atlūst.

Saldais suseklis, sērga, vot, suņu sēne.

Sarma, bļāviens, vasaras vakarā, vai kaut kas cits tur pretīgs. Šampinjons saplacis.

 

Neesmu, lūk, šodien nekāda Raiņa priede.

Lokos vienā laidā.

Knābāju.

Taisu lēno balodīti, vistiņu. Akas vindu, johaidī, vai ko tur.

 

 

It kā zinu vienu triku – ausis jāknaiba.

Kniebju, brauku, liecu, mīcu. Mēģinu tikt uz pareizajiem punktiem.

Paliek tikai siltāk.

Sabiezē miega gāze – smaidošā migla, ragana, ap manu nabaga rumpi.

Snaikstās riebekle.

 

 

Ver ciet i acis, i samaņu.

 

Ausis uz mani tātad nestrādā.

 

 

Jūtu – aizies klasiskais.

Pieslēdzu muzonu. Uztaisu kafiju.

Aizeju uz toču [tuachu] paskatīties uz savu seju, hehe.

Ieraugu maisus zem acīm.

Paklapēju.

Sāk asarot.

 

 

Mutīte kafijas.

Kāds raitāks ritms ausī.

Vēl pāris dunkas tūskai.

 

 

Un atiet.

Es jau zināju, ka šitas strādās.

Bet gribējās, lai tā migla šodien nokrīt kaut kā oriģinālāk.

 

MUZONS

Klausos darbā klasisko.

Salasījos par pozitīvo ietekmi – nervi normālāki, Mocarts vispār gudrāku padara, harmoniskas vibrācijas, rīsi pūst lēnāk un visādas citādas fīčas.

 

Šodien aizgāja Satī – rauju jau ceturto reizi uz riņķi.

Tikai vienas vietas dēļ.

Tur ir tāds aizkavētais piesitiens. Liekas, ka tūlīt jau būs, bet tad paņem uz pārsteigumu – reāli jumtu rauj nost.

 

Bāc. Jau divas reizes kolēģi tieši pirms kulminācijas kaut ko prasa.

Kas, man sagatavoties tam akordam nemaz nevajag?

Neko – jāliek atkal no sākuma.

Bet johaidī. Stress – ka tikai atkal kaut ko nepajautā.

 

Palūru uz Kasparu – muti virina.

Nospiežu pauzi.

Šis gremo živeni.

 

Bāc.

 

Bet es te tā padomāju par mūziku vispār – kāā tāādu, hehe.

A, varbūt kaut kur ir gabals, kur nav jātērē nervi, ka mani norauj tieši pirms mīļākās vietas?

Jo viss ir foršs.

 

Neko, skatos jūtūbē, kas tur gar malu salikts.

Debussy.

Klausos – normāls.

Sāk aizturētos jau no paša sākuma.

 

Man tāds niķis – ja kaut kas piedur, ņemu cauri visu, kas par to ir.

Vot, nosēdēju divas stundas darbā tikai pie šitā Clair de Lune gabaliņa.

Uzrāvos, bļin, arī uz elektronikas – sapratu, šitas man neder.

Parastais piāno ir vislabākais.

 

Tā! Atkal kaut ko vajag!

Nodot projektu, johaidī.

Neko.

Atplēšu klasisko sev kā no dzīvas miesas, hehe.

Un metos pasūtījumā.

Vot, parks

 

Parks kā jau parks. Izskatīgs – patīk.

Šodien sniegs. Parks, tātad, izgreznojies, saposies, maita.

Eju cauri un raudu, cik skaists.

Mirdzošs, apgarots, mežģīnes un visādi citādi štrunti izlec no fona.

Nu, eju cauri – ko tad man citu darīt: darbu jau piecas minūtes kavēju, bet caur parku sanāk ātrāk.

Pa ceļam katedrāle. Kupolu zelts paspīd, teju vai aicina iekšā nolikt sveci. A, katedrāle no manis izvairās, klāt nenāk, nesaka čau. Es – neko. Eju uz darbu.

Bet parks pusē un tur kā reize uzcelts bērnu laukums. Skatos – divi puikas žmiedz trešo – nu, it kā spēlējas. Pēc gadiem desmit plātīsies ar auto, amatiem, vecenēm. A, trenēties jāsāk jau tagad. Atbalstu.

Baigi sejā pūš vējš.

Neko. Eju tālāk. Priekšā Amsterdamas dāvana Rīgai – kaut kāds ritenis akmens bluķī. Nesmuks, bojā skatu. Tipa, dāvana, kuru nedrīkst izmest un it kā labi domāta un varbūt arī kāds stāsts apakšā. Labi stāsti visu padara neizmetamu. Debīlisms.

Iesperu piemineklim, eju tālāk.

It kā tieši laiks vienai cigaretei.

Aizšķiļu. Ievelku. Labais.

Moš, tas akmens gabals nav tik bezsakarīgs. Eju atpakaļ. Skatos, kur esmu spērusi – pēc sniega var pateikt. Pieliecos, noslauku, nogludinu apkārt sniegu, nobučoju to pieminekli.

Joks.

Nafig tas piemineklis.

Velku savu cīgu un eju uz darbu.

Tur ir tāds foršs krustojums – tieši pastāvu pie sarkanās, papīpēju, pāreju ielai un – misene priekšā.

Es jau zemē nemetu.

Bet vispār ņirdzīgi – misene tieši pie aptiekas. Veselība ar pašiznīcību roku rokā, tā teikt, vai skrūvi sienā, he he – nezinu, kā tur tā misene piestiprināta.

Aizfilozofējos.

Neko. Nodzēšu.

Bliežu tālāk.

Pāris soļi un – durvis.

Raušos septītajā stāvā. No lifta man bail. Smuks – koka, bet regulāri iesprūstot. Un priekš kam man to?

Velku sevi augšā pa kāpnēm. Tāda kā aizdusa vai kas, hehe.

Cigarete – maita.

 

 

SMALKAIS KUSTINĀTĀJS

Mani dikti pievelk puzuri.

Tie mani paralizē, apbur un kaut ko nodara.

Pirmo eksemplāru izgatavoju 11 gadu vecumā.

Niedres pati vācu pie dīķa, kur tantes un onkuļi slīcināja kaķēnus un kucēnus. Vienreiz tur noslīka arī zēns, citu reizi kāds cits zēns pamatīgi sagrieza kāju. Valdas tante tad viņu glāba.

No dīķa tātad man bija krietni bail, bet es uzmanījos.

 

Vispār 11 gadu vecumā puzuru gatavot ir mokošs un samērā garlaicīgs process.

Vispirms, ievācot niedres, jāpārvar dīķabailes; tad jāloba nost čaula un jālauž niedres pa posmiem – bieži sanāk saskrāpēt rokas līdz asinīm. Visbeidzot – jāšķiro un jāver. Pēc tā visa – jātīra māja. Pē.

Bet, redz’ – tas neattur.

Pirmais puzurs toreiz iznāca samocīts un paviršs, bet tik un tā paralizēja. Piekārts istabas centrā pie lampas, tas grieza un būra.

 

Pirms vairākiem gadiem puzurbūšana atsākās. Ieraudzīju vienu skaistuli savam draugam virtuvē un vairs nedzirdēju, ko viņš saka.

Aizgāju mājās un sāku ilgoties.

 

Upe sauca,

Ilze gāja,

niedres vāca.

 

Klausoties niedru lauzienu knaukšķos, atcerējos pasaku par ķēniņa Mārtiņa ausīm – tās viņam bijušas no zirga. To uzzinājis viens zemnieks. Viņam ļoti gribējies to kādam pastāstīt, taču nedrīkstējis. Jautājis pēc padoma ciema viedajam: ko darīt, ja noslēpums spiež nost, bet stāstīt nevar. Jāiečukstot zemē. Zemnieks tā arī izdarījis. Pēc laika tai vietā niedres izaugušas. Garām gājis gans, nopriecājies, ka tik lekni stiebri, nolauzis un uztaisījis stabulīti. Bet vai tu re – stabule dziedājusi: “Ķēniņam Mārtiņam zirga ausis! Ķēniņam Mārtiņam zirga ausis!” Visi tad nu zinājuši, kādas īsti tam ķēniņam ausis ir.

Lūk.
Nav vienkārši.

Ja nu vieta, kur niedres ņēmu, piedarīta pilna visvisādu notikumu?

Puzurs ir kosmosa modelis, katrs tā pamatelements sastāv no 12 posmiem (mēneši); tas ir kā divas ar apakšiņām kopā saliktas piramīdas, kur augšējā virsotne tiecas nākotnē, apakšējā – pagātnē, bet platais vidus ir tagadne. Un vēl tam esot neticama līdzība ar oglekļa atomu.

Un ja nu es secīgā laikā un konkrētā telpā augušo niedru stāvus saveru neparedzamās laika un telpas cilpās?

O-ou.

Bet uztaisīju. Un tieši tādēļ.

 
Pirms pāris dienām jaunajā puzurā iebāzu galvu. Domāju, kā gan tas ir – skatīties uz pasauli no puzura iekšienes. Un arī: kā tas ir – aiziet līdz virtuvei ar kantainu galvu. Un vēl – kā ir ar pieri būt nākotnē, ar zodu pagātnē, bet ar acīm redzēt šo brīdi?

“Ir tieši tā, kā tagad ir.”

 

Karājas tagad mans jaunais puzurs – smalks, strukturēts, mainīgs un skaists.

Karājas virs gultas kājgaļa un turpina burt.

Bet par to pasauli, ko puzurs kustina, būs jāpiekrīt

“Un tomēr viņa griežas!”

 
Šaubu nav.

 

Popsis latviešu valodā – nenoteiksmes cakas

Jau labu laiku mani pamatīgi nomoka viens niķis. It kā tāds nieciņš, bet grauž, maita, tārps dvēselē. No vienas puses, daloties varu aizvainot veselu lērumu lādzīgu ļaužu. No otras – ko ar apskrubinātu dvēseli pēcāk darīt?

Jānoskaidro arī, vai šī problēma nav vien personīga kaprīze.

Runa ir par izteiksmes formu, kas masveidā parādās medijos – pārsvarā virsrakstos, kā arī sociālajos tīklos kā paraksti bildēm vai vienkārši, daloties kādā pārdzīvojumā.

Lūk, piemēri:

• Paturēt sirdī vasaru.
• Aizpildīt telpu gudri.
• Aizmirsties, sapņot, ļauties.
• Izveidot savu biznesu.
• Saprast svarīgāko.
• Dzīvot, lai mīlētu.

Kas tas ir?

Tā ir – nenoteiksme (darbības vārdiem: paturēt, aizpildīt, aizmirsties, sapņot, ļauties, izveidot, saprast, dzīvot).

Tā pastāv, bet ne ar ko nav saistīta.

Nav ne darītāja, ne darbības laikā. Nav intencionalitātes jeb vērstības uz kaut ko. Intencionalitāte darbību padara apzinātu. Bet nenoteiksme izteiksmi pārvērš neapzinātā putrā.

Iemesli šīs formas izvēlei varētu būt:

• vēlme pacelties pāri ikdienišķajam, radīt netverama un pārlaiciska brīnuma atmosfēru;
• likt lasītājiem sajust “kā tas ir”, neuzbāžoties ar savu pieredzi;
• kautrība no konkrētības;
• labi skan;
• samērā īsa forma;
• alternatīva daudzpunktei (gaumes lieta, bet, manuprāt, arī daudzpunkti var risināt jēdzīgāk. Tā paplašina iztēles un sapratnes lauku, piešķir ilgstamību un/vai daudznozīmību, taču bieži ir arī atkratīšanās no atbildības. Ūdens. Bailes no vārda spēka.);

Kas aizraujas ar šo formu?

Pārsvarā sievietes.

Un viņām, manuprāt, rakstot ir sava riska zona.

Mazjēdzīgs smukums, jūtelīga pašizpausme. Tamborētas sedziņas uz visām neaizņemtajām plaknēm.

Reizēm viss darbs sastāv no cakām. Tas izklausās apmēram tā:

 

Neturēt mirkli

Palaist to vaļā

Iemīlēt dzīvi

Vientuļā salā

 

Kaut kādas emocijas, iespējams, šis tomēr izraisa.

Taču sanāk paliess budisma principu atšķaidījums, kas it kā kaut ko vēsta, taču neveido apziņā dziļākus nospiedumus.

Nabaga darītājs ir izstumts, bet darbība uz mūžiem iesprostota embrija stadijā.

Bet neskumstam.

Paskatīsiemies, kas notiek, ja improvizējam par šo tēmu, piešķirot kādu devu konkrētības:

 

1. Neturot mirkli,

Laižot to vaļā

Iemīlos dzīvē

Vientuļā salā

 

2. Mirkli, mirkli, laid mani vaļā -

Vēlos mīlēt vientuļā salā!

 

3. Palaižot vaļā pašu un tevi

Vientuļā salā iemīlos sevī

 

Un tādā garā.

 

Aicinu jūs attīstīt šo, piedāvājot savas versijas.

Labprāt uzklausīšu arī nepiekritējus.

Jūsu IM