Daži nokaltušie bija visai neparocīgās vietās – tālu no stabilajiem resnajiem . Arī trepes nepiesliet – pārāk augstu.
Jārāpjas.
Uzticēšanās.
- Ar koku var sarunāt. Kas dzīvs, tas runājams. Neļaujiet kokam čīkstēt!
- Ir jāsadala svars: viena kāja uz viena zara, cita uz cita, sāns atspiežas vēl kaut kur, bet brīvā roka apķer vēl citu koka daļu. Jāuzticas tātad daudz citiem.
- Nevajag kokam ar joni lēkt augumā. Pamazām.
- Kokiem ir dažādi zari: ūdens atvases – tievās viengadnieces – uzticēšanos nenovērtē. Salūst.
- Toties koka azotes ir gatavas – stingras, kāja neslīd, stabili tur.
Azarts
Uzticēšanās atbrīvo.
- Jo neiespējamākas vietas jāzāģē, jo vairāk gribas to izdarīt.
- Ķecerīgu interesi izraisa iespēja ielūkoties blakus esošās mājas otrā stāva logā. Neko daudz redzēt nevar– stikla atspīdums aizsedz iekštelpu dzīvi, taču to iemītnieki paši nāk redzamībā – noskaidrot, kas blenž viņu logos. (Kuram pirmajam paliks neērti?)
- Koks ne tikai jāzāģē, ir arī jaārstē tā brūces. Tam paredzēts īpašs vasks. Ar to apsmērē svaigās vietas, lai neieperinās infekcijas. Vaska patīkamā konsistence ielīksmo. Man patīk to izspiest no tūbiņas un ar plakanu koka gabaliņu ziest uz nozāģēto zaru rimbuļiem. Pie katra novērtēju – vai esmu izspiedusi ideālo vaska daudzumu tieši šim zaram?
- Ja kokam uzticas un izklāj svaru pa dažādiem zariem, ir visai grūti turēt rokās gan fuksīti, gan vasku, gan plakano koka gabaliņu. Kabatu man nebija, bet fuksītim, savukārt, rokturī nebija cauruma. Tas ērti noderētu zāģa pakāršanai uz kāda maza zariņa. Laižu fuksīti no koka, katru reizi mēģinot, lai tas ieduras augsnē. Dikti satraucoši vērot, kā zāģis iecērtas mīkstā zemē.
Jau labu laiku mani pamatīgi nomoka viens niķis. It kā tāds nieciņš, bet grauž, maita, tārps dvēselē. No vienas puses, daloties varu aizvainot veselu lērumu lādzīgu ļaužu. No otras – ko ar apskrubinātu dvēseli pēcāk darīt?
Jānoskaidro arī, vai šī problēma nav vien personīga kaprīze.
Runa ir par izteiksmes formu, kas masveidā parādās medijos – pārsvarā virsrakstos, kā arī sociālajos tīklos kā paraksti bildēm vai vienkārši, daloties kādā pārdzīvojumā.
Lūk, piemēri:
Paturēt sirdī vasaru.
Aizpildīt telpu gudri.
Aizmirsties, sapņot, ļauties.
Izveidot savu biznesu.
Saprast svarīgāko.
Dzīvot, lai mīlētu.
Kas tas ir?
Tā ir – nenoteiksme (darbības vārdiem: paturēt, aizpildīt, aizmirsties, sapņot, ļauties, izveidot, saprast, dzīvot).
Tā pastāv, bet ne ar ko nav saistīta.
Nav ne darītāja, ne darbības laikā. Nav intencionalitātes jeb vērstības uz kaut ko. Intencionalitāte darbību padara apzinātu. Bet nenoteiksme izteiksmi pārvērš neapzinātā putrā.
Iemesli šīs formas izvēlei varētu būt:
vēlme pacelties pāri ikdienišķajam, radīt netverama un pārlaiciska brīnuma atmosfēru;
likt lasītājiem sajust “kā tas ir”, neuzbāžoties ar savu pieredzi;
kautrība no konkrētības;
labi skan;
samērā īsa forma;
alternatīva daudzpunktei (gaumes lieta, bet, manuprāt, arī daudzpunkti var risināt jēdzīgāk. Tā paplašina iztēles un sapratnes lauku, piešķir ilgstamību un/vai daudznozīmību, taču bieži ir arī atkratīšanās no atbildības. Ūdens. Bailes no vārda spēka.);
Kas aizraujas ar šo formu?
Pārsvarā sievietes.
Un viņām, manuprāt, rakstot ir sava riska zona.
Mazjēdzīgs smukums, jūtelīga pašizpausme. Tamborētas sedziņas uz visām neaizņemtajām plaknēm.
Reizēm viss darbs sastāv no cakām. Tas izklausās apmēram tā:
Neturēt mirkli
Palaist to vaļā
Iemīlēt dzīvi
Vientuļā salā
Kaut kādas emocijas, iespējams, šis tomēr izraisa.
Taču sanāk paliess budisma principu atšķaidījums, kas it kā kaut ko vēsta, taču neveido apziņā dziļākus nospiedumus.
Nabaga darītājs ir izstumts, bet darbība uz mūžiem iesprostota embrija stadijā.
Bet neskumstam.
Paskatīsiemies, kas notiek, ja improvizējam par šo tēmu, piešķirot kādu devu konkrētības:
1. Neturot mirkli,
Laižot to vaļā
Iemīlos dzīvē
Vientuļā salā
2. Mirkli, mirkli, laid mani vaļā -
Vēlos mīlēt vientuļā salā!
3. Palaižot vaļā pašu un tevi
Vientuļā salā iemīlos sevī
Un tādā garā.
Aicinu jūs attīstīt šo, piedāvājot savas versijas.
Šķiet, realitāte no gaidām atšķiras visai maz. Pasākumā bija koris un dzejoļi, bija saspringta pacilātība, mēs – absolventes – sēdējām aktu zāles beigās un apsveikuma runā skolotājai mēģinājām būt dabiskas. Bija Inga, Dacīte un minētais vēl kāds – Līga ar mazo. Uzzinājām, ka mūsu bijusī klases audzinātāja šajā skolā strādā jau 20 gadu. Fakti sakrīt nepielūdzami.
Tomēr.
Uz pasākumu devos ar atsvešinātu attieksmi un vāji jaušamu piederības sajūtu. Tas nenācās grūti, jo savulaik elitārajā skolā valdīja vienkāršs princips: „Kaut kas nepatīk? Rīgā ir simt citu skolu.” Un vēl – formālu sasniegumu kults. Jāpiebilst, 12.klasē ar jubilāri pat sastrīdējos. Un tas viss man „deva iespēju un tiesības” ierasties ar distancētu skatījumu vietā, kur, iespējams, norisinās dziļi emocionāli pārdzīvojumi.
Lūk, jautājums – vai es drīkstēju par to visu rakstīt? Vai tas nav slēgts pasākums, ko varbūt nevajadzētu publiski apspriest? Vai man ir morāls pienākums pret skolu? Un pret bijušo klases audzinātāju? Vai es varu attaisnoties ar tekstuāliem eksperimentiem un radošo brīvību? Iespējams…
Realitāte ir tāda: tā ir bijusi kritika, ko radījis divu dziņu savienojums:
vēlme atmaskot to, kas mani kādreiz ir biedējis vai sāpinājis;
dēku un robežu šķērsošanas dzinulis jeb nekonkrētas brīvības alkas.
Pēkšņs pavērsiens
Pirms divām dienām ar mani atgadījās kas jauks literatūras jomā un, tā kā nesen biju tikusies ar bijušo klases audzinātāju, nolēmu tajā ar viņu dalīties. Atbilde uz manu vēstuli bija necerēti aizkustinoša un nepieredzēti atklāta un mīļa. Kad to saņēmu, sapratu, ka biju to gaidījusi visus 10 gadus.
Ko lai saka – tagad es domāju, vai viņa ir izlasījusi eksperimenta pirmo un otro daļu un vai viņai nesāp? Vai nav par daudz tik īsā laikā vairakkārt būt galvenajam varonim citu organizētos pasākumos: vienalga – skolas aktu zālē vai manos tekstos?
__________
P.S. – Es nekad nezinu, ar ko mani eksperimenti beigsies. Neziņa un brīvības alkas var būt uzticīgi palīgi. Bet reizēm tie pagriež otru vaigu un tad ir jābūt patiesai pašai pret sevi. Tas ir vienīgais ceļš, kā eksperimentēt.
Eksperimenta “Kā būs un kā bija” 1. daļa un rašanās cēloņi meklējami šeit.
Eksperimenta 2.daļa
Realitāte
Ceremonija sākās laikā – 13.15. Es mazliet nokavējos. Inga ar Dacīti jau sēdēja aktu zāles beigās uz palodzes. Bija arī Līga ar mazo, bet bēbis prasījās gulēt un Līgai nācās svinīgo pasākumu atstāt.
Uzzināju, ka esmu palaidusi garām grandiozo sākumu, kad visi stāvējuši kājās un kora dziesmas pavadībā vecāko klašu jaunekļi zālē ieveduši divas (!) jubilāres – abas latviešu valodas un literatūras skolotājas, abām paliek 60. Vēlāk izrādījās, ka viņas savulaik pat bijušas kursa biedres. Tā otrā man bija jaunums, mūsu laikā viņas vēl nebija.
Abas tika nosēdinātas īpašā goda vietā zāles priekšā. Jubilārēm aizmugurē uz podestiem jau stāvēja koris. Un divu stundu pasākums varēja sākties.
Neliels audio vēstījums – divi muzikāli sveicieni no svētku vidus(diemžēl šeit audio failu bez maksas nav iespējams ielikt, tādēļ kreiss risinājums)
Svinībām bija „vakara” vadītāji – divi lietišķi uzposušies vecāko klašu skolēni – meitene un puisis ar melnām mapēm rokās. Viņi informēja, kad kuram jānāk sveikt, kad korim jādzied, un ar dzejoļiem aizpildīja pārejas no kora priekšnesumiem uz sveicēju runām. Ja kāds jubilāres pamanījās apsveikt pirms savas kārtas, zālei tika uzvedīgi paziņots, ka tā bijusi novirze no programmas.
Bija uzkrītoši daudz dzejoļu: nepārspīlējot – kādi 30 divu stundu laikā. Pārsvarā Zālīte un Ziedonis, bet bija arī Čaks un Vācietis. Rainis. Un Zenta Mauriņa, bez šaubām. Skolēni ļoti centās. Viņu sejas pateica visu.
Koris dziedāja profesijai atbilstošo „Dzimtā valodā”, bet ansamblis aizvadītajam mūžam piemēroto „Kamolā tinēju”:
…Es vairs nezinu, rokas kustas
Gadiem pierasta tinuma krustā.
Nebijušā un neizjustā
Dzīves pinumiņš ietinies
Ap to mirkli, ap skatienu vienu
Savu dienišķo pavedienu
Tinu nakti un tinu dienu –
Nu, mans kamols ir gadiem biezs.
/V.Belševica/
Sveicēji bija dažādi – no domes pasniedza atzinības rakstu ar paša Ušakova parakstu, puķes deva pārstāvji no dažādām ar valsts valodu saistītām iestādēm. Raksturoja darba mūžu, uzteica nesavtību un aizrautību. Kāda latviešu rakstnieka/dzejnieka muzeja vadītāja dāvāja īpaši sagatavotu šī autora dzejas izlasi, kur rodamas rindas, kas slavina sievieti un skolotāju.
Kāds deklamēja (autorus diemžēl neatminos): „Valoda – tu esi asins un miesa manām nezin kur plūstošām domām.” Vai arī „Mūsu mūžs bija daiļš dziedājums…” un tāpat „Mēs nākam no ābeles baltuma, mēs nākam brīdī kad…” un tad bija kaut kas par jaunas dzīves sākšanu.
Kāds ar skolu mazāk saistīts sveicējs bija īpaši drosmīgs un viens pats uzsāka „Daudz baltu dieniņu”. Spēcīgs baritons. Taču neviens viņam nepievienojās. Arī koris, uz ko viņš aicinoši pāris reizes pavērās. Tā arī pēc pirmā pantiņa viņš savu uzstāšanos beidza. Varens solo.
Mēs, 3 meitenes, no savas klases audzinātājas absolventiem bijām vienīgās. Mums pateica – kad pienāks mūsu laiks, vakara vadītāji mūs izsauks, tādējādi domāšanas slogs par to, kad labāk sveikt, bija no mūsu pleciem nost.
Izskatījās, ka teju visi bija gatavojušies. Laiku pa laikam kājās piecēlās kāds skolēns un runāja dzeju. Laikam mēģinājuši, es nodomāju. Mēs sākām stresot. Likās, jāpasaka kaut kas nozīmīgs, bet (kā jau paredzēju iepriekš) gribējās dabiski. Vienojāmies, ka improvizēsim. Bet improvizēt – par ko? Dažas minūtes pirms uznāciena sarunājām, ka par pēctecību: nu, par to, kā literatūras un latviešu valodas stundas aizvedušas mūs līdz turienei, kur tagad esam.
Skolotāju mūsu ierašānās dziļi aizkustināja. Un tas mums palīdzēja atvērties tā, ka direktorei nācās mūs pārtraukt. Tā arī nesapratu, vai bijām pārāk dabiskas vai ilgi aizņēmām ēteru. Man liekas – abi. Kaut ko bildu par skarbo Raiņa „dzīšanu” un dramatiskajiem literatūras semināriem. Konservatīvi noskaņotajiem tas varēja nepatikt. Saprotu.
Kad viss beidzās. Bija jāiet dzert vīnu. Vestibilā mūs panāca skolas direktore un laipni interesējās, kā mums klājas. Viņa jau zināja, ka Inga raksta doktora darbu un bija viņu redzējusi televīzijā „blakus Radzobei”. Kad noskaidrojās, ka mēs abas pārējās neesam tik akadēmiski noskaņotas, direktore tālāk veltīja uzmanību Ingai.
Vīna dzeršana bija laba. Klases audzinātāja bija mīļa un jauka. Nodziedājām todien vēl neskanējušo „Lai dzīvo sveiks”, padzērām kafiju, apēdām kliņģera gabalu un devāmies prom.
Ak, jā – beigās mēs viņai uzdāvinājām divu disku komplektu „Viegli”. Ar dziesmām un filmiņu. Šo disku viņai vēl nebija. Mums paveicās.
Visbeidzot – Ingas neitrālie novērojumi un secinājumi uzreiz pēc paša pasākuma.
Pirms nedēļas saņēmu ziņu – šo piektdien mana bijusī klases audzinātāja skolā svinēs savu 60-to dzimšanas dienu. Man tika lūgts apzināt pārējos klases biedrus: varbūt gribam viņu sveikt. Un daži no mums to arī darīsim. Skolā nav būts “simt gadu” un tādēļ sirdi plosa jautājums – kā būs? Un nu jau arī – kā tad pirms 10 gadiem skolā īsti bija?
Pie lietas
Atmiņai esot radošs raksturs. Ja jāsaka par manējo – noteikti. Pagātnē man neatgriezties, bet bijušās skolas konservatīvajā vidē gan. Un nu jau ļoti drīz – rīt.
Nolēmu veikt eksperimentu, izmantojot atmiņas un iztēles materiālus, modelēšanas metodi un prognozēšanas spējas. Tajā būs 3 daļas:
Gaidas un prognozes – kādās noskaņās pasākums varētu ritēt.
Pārsteidzošā realitāte – kāds šis pasākums bija patiesībā.
Slēdziens – gaidas vs. realitāte: saskaņa un atšķirības.
Eksperimentā paredzēts izmantot arī diktofonu.
Eksperimenta 1.daļa
Gaidas un prognozes
Rīt iešu sveikt savu bijušo klases audzinātāju un latviešu valodas un literatūras skolotāju. Viņa svinēs savus 60.
Pasākums notiks skolā. Minu – aktu zālē. Būs svinīgas uzrunas; skolēni, visticamāk, savu sakāmo sāks ar kādu dzejoli. Dabiskuma būs maz, bet patosa – cik uziet. Noteikti dziedās koris. Mūsu skolā koris bija klāt visos svarīgajos pasākumos: nozīmīguma indikators, godpilns žests. Par to, vai uzstāsies deju kolektīvs, šaubos. Ticamāk būtu, ja daiļrunas konkursa „Zvirbulis” laureāti liktu lietā savus dotumus. Ir jābūt kaut kam no Raiņa. Viņai patika Rainis.
Būs pateicības vārdi: droši vien kaut kas par mammu, audzinātāju un valodas mīlestību. Uzstāsies direktore un varbūt mēs uzzināsim, cik gadus tieši klases audzinātāja šajā skolā pavadījusi. To, ka viņa lieliski sagatavojusi skolēnus Valsts latviešu valodas un literatūras olimpiādēm, mēs jau zinām. Bet direktore to noteikti pieminēs vēlreiz. Un tas, protams, būs vietā.
Man liekas, es aktu zālē izvēlēšos vietu kaut kur pa vidu. Būs Inga, būs Dacīte, varbūt vēl kāds. Mēs noteikti sēdēsim kopā. Ja kavēsim, nostāsimies kaut kur beigās. Jo, bez šaubām, būs pilns.
Kāds noteikti tomēr mēģinās būt dabisks. Varbūt pat tie būsim mēs. Bet ķermeņa atmiņa par skolas konservatīvo vidi ātri liks sasaistīties. Tādēļ nezinu, vai mums izdosies.
Internetā izveidojām atsevišķu domubiedru grupu, lai nolemtu, ko pirksim dāvanai. Joprojām spriežam. Ir varianti: grāmatnīcas dāvanu karte; kaut kas mīļš ar klases bildi virsū; kaut kas ar literatūru tieši nesaistīts, bet obligāti māksliniecisks. Kartiņai jābūt noteikti. Puķes – katra paša ziņā. Domāju, dominēs rudens vēlās un rozes.
Steigai nav vaļas,
Vaļai nav segas.
Selgai ir cepumi,
Cepurei ubags.
Palagam Salaca,
tad, kad ir netīrs.
Nefrītam rītausma,
Austiņām cukurs.
Vieniem ir divi,
diviem ir trīs,
trijiem esi Tu.
Bet Tu esi -
brīvs!
Sākotnējā teksta autors ir Zigmunds Freids. Taču tekstam ir pievienots viltojums – divi teikumi pēc kārtas nav no Freida nākuši. Vai varat tos atrast?
(To, kā tieši Tekstu detektīvs strādā, lasiet šeit. Iepriekšējās nedēļas Tekstu detektīva #8 atšifrējums meklējams tā komentāros.)
Dāmas un kungi! Nu jūs, protams, esat priecīgi, ka vairs nenāksies neko klausīties par bailēm. Iepriekšējā lekcijā mēs aprakstījām nepatīkamus mehānismus, kuros bailes tiek pamodinātas kā brīdinājums par briesmu situāciju pagātnē. Bailēm attīstoties, mēs konstatējām to pāraugšanu neirozē, kas izpaužas kā seksuālā disfunkcija. Taču tas neko nemaina, turpmākais nebūs īpaši labāks. Mans nodoms ir vēl šodien ievadīt jūs libido teorijas jeb dziņu mācības jomā, kur tāpat radies šis tas jauns. Negribu teikt, ka esam šeit sasnieguši lielu progresu, tā ka tā iepazīšana būtu jebkuru pūļu vērta. Nē, tas ir lauks, kur mēs ar grūtībām gūstam orientāciju un ieskatus; jums ir jābūt tikai mūsu pūļu lieciniekiem. Arī šeit man ir jāatkārto šis tas no teiktā.
Dziņu mācība ir, tā teikt, mūsu mitoloģija. Dziņas ir mītiskas būtnes, lieliskas savā nenoteiktībā. Mēs savā darbā ne mirkli nevaram no tām novērsties un turklāt neesam droši, ka skaidri tās redzam. Jūs zināt, kā populārā domāšana skaidro dziņas. Tiek pieņemts, ka pastāv daudzas visdažādākās dziņas, kaut arī tas nav vajadzīgs: nozīmības dziņa, atdarināšanas dziņa, spēles dziņa, saviesīguma dziņa un daudzas citas līdzīgas dziņas. Tās it kā vienlaikus pieņem, katrai liek veikt savu īpašo darbu un tad liek mierā. Mums vienmēr ir šķitis, ka aiz visām šīm nelielajām, aizlienētajām dziņām slēpjas kaut kas nopietns un varens, kam mēs gribētu piesardzīgi tuvoties. Mūsu pirmais solis bija pietiekami pieticīgs. Mēs teicām, ka varbūt nealosimies, ja iesākumā nošķirsim divas pamatdziņas, dziņu veidus jeb dziņu grupas atkarībā no divām lielām vajadzībām: bada un mīlestības.
Es sapņos lāgā nelidoju. Citi, turpretī, pamatīgi atvēzējas, atklādami savu pieredzi par laidienu virs kalniem un satriecošām ainavām; par pieglaušanās gadījumiem mākonim, vēdera kutināšanu ar koku galotnēm. Vai, ja dikti sagurst, viņi gaisā mazliet pasēž. Bez problēmām laidelējas. Aierodiums neierobežotā rādiusā iznāk vārga asociācija, ar ko izlīdzas nesapraša.
- Dažiem tā, redz, neveicas -, tā es pie sevis.
Mani lielākie lidojumi izspiesti, ar mežonīgu piepūli vicinot rokas, 50 cm augstumā. Zirgam (sevišķi Pēgasam) jāsmejas.
! Pirms divām naktīm man beidzot uzsmaidīja laime. Nezinu, vai manas ilgas īstenojušās dzīvesbiedra tehnoloģisko zināšanu un līdz ar to manis izglītošanās dēļ (kas būtu romantiski un skaisti, vai ne?). Varbūt tomēr beidzot esmu nobriedusi kaut kam dižam: iespējams, labo darbu summa pārvērtusies balvā un robežas paplašinās, neiespējamais kļūst sasniedzams, apgaismība vairs nav tālu…
Bet visticamāk – cūcene: beidzot sapņoju, ka lidoju.
Hmm, jāsaka gan, tā nebija nekāda mešanās no klinšainas virsotnes vai saplūsme ar vēju. Es pirmo reizi izmantoju 3D iPadu. Par to, ka ir radīta iespēja iPadā vērot 3 dimensiju attēlus bez 3D brillēm, es uzzināju tikai šodien. Taču sapnis mani piemeklēja 2 dienas agrāk, un šis sapnis tehnoloģijās bija ticis uīīī, cik tālu priekšā šodienai.
Mans dārgais lasītāj, es biju ĪSTĀ 3D iPadā, kurš varbūt arī bija 4D, bet laiku es nepaspēju pārbaudīt, jo kaifoju, slīdot pa gaisu.
Tas notika tā. Es apgūlos gaisā kā ērtā gultā un ar rokām airējos, kur vien ienāca prātā. Es pētīju telpu gan horizontāli, gan vertikāli, braucu pa sienu, kokiem un alām augšup un lejup. To panācu ar pirktiem, ko slidināju pa gaisu līdzīgi kā to dara ar parasta iPada virsmu. Cēlos un nolaidos kā liftā, kura robežas ir mans ķermenis; slīdēju visos virzienos un leņķos, pat ar galvu uz leju, ja gribēju, – bez reibšanām un sarkanas sejas. Par pārējo nezinu: pagriezties man neienāca prātā, kūleni apmest ne tik. Prātā vien gozējās apmierinājums un izbrīns – 3D iPads mani lidina!
Apzinos, ka skeptiķiem un lidošanas estētiem varētu rasties iebildumi: vai to vispār var saukt par lidošanu? Es, lūk – fui, pārvietojos, guļot uz muguras, un teju vai nepieklājīgi paijāju gaisu!
Nu labi, es nelidoju. Es pārvietojos telpā ar gravitācijas spēku sevī. Vai 3D iPadā. To es vēl nezinu.
