Nepaspēju vēl apsēsties, blakus esošais vīrietis sāk vēstīt.

Latvijā ir tikai dumas sievietes. Visas normālās ir aizbraukušas. A, te tikai maukas palikušas.

Izsaku viņam nožēlu par slikto pieredzi.

Rīgā vien ir 24 000 mauku.

Jautāju, kur ņēmis šādu informāciju.

Nu, kā – tā ir statistika!

Saku, ka domāju citādi.

Bet viņš man neļauj runāt un turpina.

Man ir 52 gadi. Vot, biju aizgājis uz 4 baltiem krekliem, a tur sievietes dejo tikai savā starpā. Ja neuzsauc konjaku, nemaz nesāks ar tevi runāt.

Piegāju pie apsarga un prasu – kas te kāds lesbiešu klubs, vai?

Apsargs – ka nē. Tā, vot, tagad esot.

Viņas visas grib staigāt pa restorāniem, lai pērk kažokus, a, strādāt negrib. Maukas.

Viņas strādā ar TO vietu. Tas jau visvieglāk.

Tad jau es labāk tepat dabonu kādu 18 gadīgu pa pieci lati, uzvelku gumiju – un bez problēmām.

Mikroautobuss izliekas, ka neko nedzird.

Vot, skatos – brauc viena tāda džipā. Skaidrs, ka vecis šo uztur. A, kā un kur viņš to naudu ņem – tas vienalga.

Saku, ka es gan neko tādu neredzu.

Nu i neredzi.

Bet tā ir.

Visas sievietes ir maukas.

Nu, paldies!

Lūdzu.

Vispār visi normālie aizbraukuši. Arī mans dēls.

Strādā pie poļiem.

Pārdod eldžī tehniku.

A, es te, visticamāk, tā arī palikšu un nomiršu.

Eh.

Viņš neatvadās, vienkārši pieturā pie stacijas izraušas no mikra ārā.

Šitādas dienas reāli grauž dvēselē!

It kā varētu kalnus gāzt, bet – miegs, maita, nāk.

Pielīp uzbāzīgais, lipīgais tārps.

Uzsēžas uz skausta, glauda, nelabais, galvu. Čukst kaut ko.

Purpina komplimentus.

Vilina atlūst.

Saldais suseklis, sērga, vot, suņu sēne.

Sarma, bļāviens, vasaras vakarā, vai kaut kas cits tur pretīgs. Šampinjons saplacis.

Neesmu, lūk, šodien nekāda Raiņa priede.

Lokos vienā laidā.

Knābāju.

Taisu lēno balodīti, vistiņu. Akas vindu, johaidī, vai ko tur.

It kā zinu vienu triku – ausis jāknaiba.

Kniebju, brauku, liecu, mīcu. Mēģinu tikt uz pareizajiem punktiem.

Paliek tikai siltāk.

Sabiezē miega gāze – smaidošā migla, ragana, ap manu nabaga rumpi.

Snaikstās riebekle.

Ver ciet i acis, i samaņu.

Ausis uz mani tātad nestrādā.

Jūtu – aizies klasiskais.

Pieslēdzu muzonu. Uztaisu kafiju.

Aizeju uz toču [tuachu] paskatīties uz savu seju, hehe.

Ieraugu maisus zem acīm.

Paklapēju.

Sāk asarot.

Mutīte kafijas.

Kāds raitāks ritms ausī.

Vēl pāris dunkas tūskai.

Un atiet.

Es jau zināju, ka šitas strādās.

Bet gribējās, lai tā migla šodien nokrīt kaut kā oriģinālāk.

Pilnīgi vai jākāpj uz darbagalda un ar plašu žestu jānoslauka no pārējiem galdiem visi tie makintoši, konceptcijas un papīru paraugi -  baigi pateicīgs crescendo.

Un tad jāizstiepj gaisā nospriegoti pirksti tā, lai visiem uz galvas birst zvaigznes.

Lūk.

Klausos darbā klasisko.

Salasījos par pozitīvo ietekmi – nervi normālāki, Mocarts vispār gudrāku padara, harmoniskas vibrācijas, rīsi pūst lēnāk un visādas citādas fīčas.

Šodien aizgāja Satī – rauju jau ceturto reizi uz riņķi.

Tikai vienas vietas dēļ.

Tur ir tāds aizkavētais piesitiens. Liekas, ka tūlīt jau būs, bet tad paņem uz pārsteigumu – reāli jumtu rauj nost.

Bāc. Jau divas reizes kolēģi tieši pirms kulminācijas kaut ko prasa.

Kas, man sagatavoties tam akordam nemaz nevajag?

Neko – jāliek atkal no sākuma.

Bet johaidī. Stress – ka tikai atkal kaut ko nepajautā.

Palūru uz Kasparu – muti virina.

Nospiežu pauzi.

Šis gremo živeni.

Bāc.

Bet es te tā padomāju par mūziku vispār – kāā tāādu, hehe.

A, varbūt kaut kur ir gabals, kur nav jātērē nervi, ka mani norauj tieši pirms mīļākās vietas?

Jo viss ir foršs.

Neko, skatos jūtūbē, kas tur gar malu salikts.

Debussy.

Klausos – normāls.

Sāk aizturētos jau no paša sākuma.

Man tāds niķis – ja kaut kas piedur, ņemu cauri visu, kas par to ir.

Vot, nosēdēju divas stundas darbā tikai pie šitā Clair de Lune gabaliņa.

Uzrāvos, bļin, arī uz elektronikas – sapratu, šitas man neder.

Parastais piāno ir vislabākais.

Tā! Atkal kaut ko vajag!

Nodot projektu, johaidī.

Neko.

Atplēšu klasisko sev kā no dzīvas miesas, hehe.

Un metos pasūtījumā.

Parks kā jau parks. Izskatīgs – patīk.

Šodien sniegs. Parks, tātad, izgreznojies, saposies, maita.

Eju cauri un raudu, cik skaists.

Mirdzošs, apgarots, mežģīnes un visādi citādi štrunti izlec no fona.

Nu, eju cauri – ko tad man citu darīt: darbu jau piecas minūtes kavēju, bet caur parku sanāk ātrāk.

Pa ceļam katedrāle. Kupolu zelts paspīd, teju vai aicina iekšā nolikt sveci. A, katedrāle no manis izvairās, klāt nenāk, nesaka čau. Es – neko. Eju uz darbu.

Bet parks pusē un tur kā reize uzcelts bērnu laukums. Skatos – divi puikas žmiedz trešo – nu, it kā spēlējas. Pēc gadiem desmit plātīsies ar auto, amatiem, vecenēm. A, trenēties jāsāk jau tagad. Atbalstu.

Baigi sejā pūš vējš.

Neko. Eju tālāk. Priekšā Amsterdamas dāvana Rīgai – kaut kāds ritenis akmens bluķī. Nesmuks, bojā skatu. Tipa, dāvana, kuru nedrīkst izmest un it kā labi domāta un varbūt arī kāds stāsts apakšā. Labi stāsti visu padara neizmetamu. Debīlisms.

Iesperu piemineklim, eju tālāk.

It kā tieši laiks vienai cigaretei.

Aizšķiļu. Ievelku. Labais.

Moš, tas akmens gabals nav tik bezsakarīgs. Eju atpakaļ. Skatos, kur esmu spērusi – pēc sniega var pateikt. Pieliecos, noslauku, nogludinu apkārt sniegu, nobučoju to pieminekli.

Joks.

Nafig tas piemineklis.

Velku savu cīgu un eju uz darbu.

Tur ir tāds foršs krustojums – tieši pastāvu pie sarkanās, papīpēju, pāreju ielai un – misene priekšā.

Es jau zemē nemetu.

Bet vispār ņirdzīgi – misene tieši pie aptiekas. Veselība ar pašiznīcību roku rokā, tā teikt, vai skrūvi sienā, he he – nezinu, kā tur tā misene piestiprināta.

Aizfilozofējos.

Neko. Nodzēšu.

Bliežu tālāk.

Pāris soļi un – durvis.

Raušos septītajā stāvā. No lifta man bail. Smuks – koka, bet regulāri iesprūstot. Un priekš kam man to?

Velku sevi augšā pa kāpnēm. Tāda kā aizdusa vai kas, hehe.

Cigarete – maita.

Mani dikti pievelk puzuri.

Tie mani paralizē, apbur un kaut ko nodara.

Pirmo eksemplāru izgatavoju 11 gadu vecumā.

Niedres pati vācu pie dīķa, kur tantes un onkuļi slīcināja kaķēnus un kucēnus. Vienreiz tur noslīka arī zēns, citu reizi kāds cits zēns pamatīgi sagrieza kāju. Valdas tante tad viņu glāba.

No dīķa tātad man bija krietni bail, bet es uzmanījos.

Vispār 11 gadu vecumā puzuru gatavot ir mokošs un samērā garlaicīgs process.

Vispirms, ievācot niedres, jāpārvar dīķabailes; tad jāloba nost čaula un jālauž niedres pa posmiem – bieži sanāk saskrāpēt rokas līdz asinīm. Visbeidzot – jāšķiro un jāver. Pēc tā visa – jātīra māja. Pē.

Bet, redz’ – tas neattur.

Pirmais puzurs toreiz iznāca samocīts un paviršs, bet tik un tā paralizēja. Piekārts istabas centrā pie lampas, tas grieza un būra.

Pirms vairākiem gadiem puzurbūšana atsākās. Ieraudzīju vienu skaistuli savam draugam virtuvē un vairs nedzirdēju, ko viņš saka.

Aizgāju mājās un sāku ilgoties.

Upe sauca,

Ilze gāja,

niedres vāca.

Klausoties niedru lauzienu knaukšķos, atcerējos pasaku par ķēniņa Mārtiņa ausīm – tās viņam bijušas no zirga. To uzzinājis viens zemnieks. Viņam ļoti gribējies to kādam pastāstīt, taču nedrīkstējis. Jautājis pēc padoma ciema viedajam: ko darīt, ja noslēpums spiež nost, bet stāstīt nevar. Jāiečukstot zemē. Zemnieks tā arī izdarījis. Pēc laika tai vietā niedres izaugušas. Garām gājis gans, nopriecājies, ka tik lekni stiebri, nolauzis un uztaisījis stabulīti. Bet vai tu re – stabule dziedājusi: “Ķēniņam Mārtiņam zirga ausis! Ķēniņam Mārtiņam zirga ausis!” Visi tad nu zinājuši, kādas īsti tam ķēniņam ausis ir.

Lūk.
Nav vienkārši.

Ja nu vieta, kur niedres ņēmu, piedarīta pilna visvisādu notikumu?

Puzurs ir kosmosa modelis, katrs tā pamatelements sastāv no 12 posmiem (mēneši); tas ir kā divas ar apakšiņām kopā saliktas piramīdas, kur augšējā virsotne tiecas nākotnē, apakšējā – pagātnē, bet platais vidus ir tagadne. Un vēl tam esot neticama līdzība ar oglekļa atomu.

Un ja nu es secīgā laikā un konkrētā telpā augušo niedru stāvus saveru neparedzamās laika un telpas cilpās?

O-ou.

Bet uztaisīju. Un tieši tādēļ.

 
Pirms pāris dienām jaunajā puzurā iebāzu galvu. Domāju, kā gan tas ir – skatīties uz pasauli no puzura iekšienes. Un arī: kā tas ir – aiziet līdz virtuvei ar kantainu galvu. Un vēl – kā ir ar pieri būt nākotnē, ar zodu pagātnē, bet ar acīm redzēt šo brīdi?

“Ir tieši tā, kā tagad ir.”

Karājas tagad mans jaunais puzurs – smalks, strukturēts, mainīgs un skaists.

Karājas virs gultas kājgaļa un turpina burt.

Bet par to pasauli, ko puzurs kustina, būs jāpiekrīt

“Un tomēr viņa griežas!”

 
Šaubu nav.

Jau labu laiku mani pamatīgi nomoka viens niķis. It kā tāds nieciņš, bet grauž, maita, tārps dvēselē. No vienas puses, daloties varu aizvainot veselu lērumu lādzīgu ļaužu. No otras – ko ar apskrubinātu dvēseli pēcāk darīt?

Jānoskaidro arī, vai šī problēma nav vien personīga kaprīze.

Runa ir par izteiksmes formu, kas masveidā parādās medijos – pārsvarā virsrakstos, kā arī sociālajos tīklos kā paraksti bildēm vai vienkārši, daloties kādā pārdzīvojumā.

Lūk, piemēri:

• Paturēt sirdī vasaru.
• Aizpildīt telpu gudri.
• Aizmirsties, sapņot, ļauties.
• Izveidot savu biznesu.
• Saprast svarīgāko.
• Dzīvot, lai mīlētu.

Kas tas ir?

Tā ir – nenoteiksme (darbības vārdiem: paturēt, aizpildīt, aizmirsties, sapņot, ļauties, izveidot, saprast, dzīvot).

Tā pastāv, bet ne ar ko nav saistīta.

Nav ne darītāja, ne darbības laikā. Nav intencionalitātes jeb vērstības uz kaut ko. Intencionalitāte darbību padara apzinātu. Bet nenoteiksme izteiksmi pārvērš neapzinātā putrā.

Iemesli šīs formas izvēlei varētu būt:

• vēlme pacelties pāri ikdienišķajam, radīt netverama un pārlaiciska brīnuma atmosfēru;
• likt lasītājiem sajust “kā tas ir”, neuzbāžoties ar savu pieredzi;
• kautrība no konkrētības;
• labi skan;
• samērā īsa forma;
• alternatīva daudzpunktei (gaumes lieta, bet, manuprāt, arī daudzpunkti var risināt jēdzīgāk. Tā paplašina iztēles un sapratnes lauku, piešķir ilgstamību un/vai daudznozīmību, taču bieži ir arī atkratīšanās no atbildības. Ūdens. Bailes no vārda spēka.);

Kas aizraujas ar šo formu?

Pārsvarā sievietes.

Un viņām, manuprāt, rakstot ir sava riska zona.

Mazjēdzīgs smukums, jūtelīga pašizpausme. Tamborētas sedziņas uz visām neaizņemtajām plaknēm.

Reizēm viss darbs sastāv no cakām. Tas izklausās apmēram tā:

Neturēt mirkli

Palaist to vaļā

Iemīlēt dzīvi

Vientuļā salā

Kaut kādas emocijas, iespējams, šis tomēr izraisa.

Taču sanāk paliess budisma principu atšķaidījums, kas it kā kaut ko vēsta, taču neveido apziņā dziļākus nospiedumus.

Nabaga darītājs ir izstumts, bet darbība uz mūžiem iesprostota embrija stadijā.

Bet neskumstam.

Paskatīsiemies, kas notiek, ja improvizējam par šo tēmu, piešķirot kādu devu konkrētības:

1. Neturot mirkli,

Laižot to vaļā

Iemīlos dzīvē

Vientuļā salā

2. Mirkli, mirkli, laid mani vaļā -

Vēlos mīlēt vientuļā salā!

3. Palaižot vaļā pašu un tevi

Vientuļā salā iemīlos sevī

Un tādā garā.

Aicinu jūs attīstīt šo, piedāvājot savas versijas.

Labprāt uzklausīšu arī nepiekritējus.

Jūsu IM

]]> http://mazpane.wordpress.com/2012/01/02/popsis-latviesu-valoda-nenoteiksmes-cakas/feed/ 0 mazpane caka http://mazpane.wordpress.com/2011/12/30/mezgli-iv-majas/ http://mazpane.wordpress.com/2011/12/30/mezgli-iv-majas/#comments Thu, 29 Dec 2011 23:55:46 +0000 mazpane http://mazpane.wordpress.com/?p=920 ]]>

Es šūšu garus svārkus.

Ir vajadzīgs audums, bet kādā krāsā lai pērk?

Aizvakar biju pie vienas draudzenes, citvakar pie citas.

Un katra saka – savā tonī:

-          „nu, izdomā pati”;

-          vai jautā „a, kādu tu pati gribētu?”;

-          vai sauc visas krāsas pēc kārtas un vēro, pie kuras man notrīcēs lūpas vai acis savilksies spīdumā.

Bet es nāku pie viņām pēc svētības nokrāsai, kas man pīsies pa kājām visu nākošo gadu. Vai divus.

Taču viņas nevar un nedrīkst.

Un es turpinu sevi vest no punkta uz punktu, kam katram ir sava krāsa.

Tā tie tīkli veidojas – no mājam uz mājām klīstot.

Vienam krāsainam diegam pie otra sienoties.

Bēšā māja

Bēšais ir sarežģīts. Neuzbāžas.

Tas pietur un palaiž miegainā plūdumā spilgtās un lecīgās notis.

Nekas te nav uzkrītošs, izņemot pašu.

Baltā

Cik liela māja! Cik augsti griesti! Un viegli būt labam.

Logu rūtis ir dzidras un svilpo ziemeļu dziesmu.

Parkets ir salikts nevainojami:

Skuju bultiņas allaž rāda uz pareizo pusi.

Dzeltenā

Te mani izlaiž.

Es izlaižos – tā būtu pareizāk,

Bet siltumā robežas kūst.

Un pieklājīgais mājās došanās laiks izplūst ar tām.

Zilā māja

Prāts rosās kā negudrs. Teoriju režģi mutē, noārdās, strukturējas un sabrūk.

Valoda knapi tiek līdzi.

Varētu pasauli izgudrot no jauna.

Un sevi, protams, arī.

Un tāpēc

Mani svārki būs raibi rūtaini, jo ko gan citu, lai dara?

Tas režģis, ko mani draugi tur, ir dažādās krāsās.

Lai brauktu uz darbu, ir divi trolejbusi – laicīgais un tas, ar kuru jākavē nieka piecminūte.

Abu starpā – 15 minūtes.

Dažreiz laicīgo sanāk nokavēt.

Tad pie sevis spriežu, kādēļ Viņi nevarēja ielikt vienu normālu trolejbusu, teiksim, 7 minūtes pēc laicīgā?

No rīta šīm 7 minūtēm ir milzu vērtība.

Atņem tās – un būs neķemmēti mati, nepaēstas brokastis, aizmirsts mobilais, neizslēgts gludeklis, nepaņemti cimdi un citas šausmas.

Dažreiz uz laicīgo sanāk tomēr paspēt.

Ar cēlu lepnumu veros apkārt trolejbusa salonā un vēlos visus pasažierus cienāt ar siltiem pīrādziņiem – tik ar sevi apmierināta esmu.

Izkāpjot no transporta, lēnā pastaigā dodos uz ofisa pusi. Paspēju i rīta gaisu izsmaržot, i mierīgi pagaidīt pie sarkanās gaismas, i padomāt: re, kā es te lēnā garā soļoju uz darbu.

Kafiju vēl uztaisīšu un ar prieku vēršos datora monitora augšējā stūrī, atklājot, ka līdz darba sākumam vēl 7 minūtes.

Šīs maģiskās 7 minūtes.

Jūs dzimstat necilā brīdī, kad rīta gurdumā pirksti par slinkiem, lai pārliktu modinātāju par nieka 7 minūtēm vēlāk.